Berries

Viktoram Veldijam (Ernestam Klanickim) aprīlī 130

24.04.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_viktors_veldijs

        Ko es varu dot Latvijai – dažkārt mēdzam sev pajautāt, īpaši tagad - ceļā uz mūsu valsts simtgadi. Bet šīs nelielās informācijas varonis to sev jautāja gan skarbajā 1905. gadā, gan Latvijas Republikas starptautisko sakaru veidošanas un nostiprināšanas laikā, būdams jau tālu prom no dzimtenes, kā arī turpmāk darbodamies latviešu sabiedrībā Kanādā.

        Ernests Klanickis dzimis 1888. gada 26. aprīlī Doles pagastā. Tiecoties pēc izglītības, beidzis reālskolu Veļikije Lukos. (Te jāpiebilst, ka arī viņa laikabiedrs, novadnieks Jānis Sēja tolaik mācījās Krievijā - Ņekrasova lauksaimniecības skolā). Klanickis piedalījās 1905. gada revolūcijā, bet sākoties represijām, emigrēja un 1907.–1912. g. dzīvoja Anglijā, kur beidza Vulidžas Politehnikuma mērnieku kursus un no 1910. gada strādāja par sekretāru zemkopības informācijas birojā Londonā.  (Te atkal jāpiebilst, ka revolucionārās darbības dēļ emigrējušais novadnieks, skolotājs Pēteris Sēja apmetās Šveicē, studēja tautsaimniecību un vēsturi Cīrihes universitātē un turpmāk bija pasniedzējs).

        Ernests Klanickis emigrācijā devās ar pieņemtu vārdu Viktors Velde, turklāt angliski runājošajā sabiedrībā uzvārds mainījās, un turpmāk viņš pazīstams kā Viktors Veldijs. Jau 1912. gadā viņš ieceļoja Kanādā, 1913. gadā ieguva Kanādas pavalstniecību un turpmāk strādāja par mežkopības topogrāfu un statistiķi, kā arī par miertiesnesi. Iesaukts karadienestā, mācījās Kanādas Karaliskajā artilērijas skolā un Kanādas Karaliskajā kājnieku skolā. Pēc dienesta bijis kara cenzors (1915-1916), Kanādas ekspedīcijas spēku 183. kājnieku bataljona adjutants un pēc tam 250. kājnieku bataljona rotas komandieris, bet no 1918. gada (resp. Krievijas pilsoņu kara laikā) – Britu ekspedīcijas spēku 237. brigādes vecākais sakaru virsnieks Arhangeļskā un Murmanskā. Pēc atgriešanās Kanādā 1919. g. oktobrī demobilizēts un nolēmis likt lietā savu militāro pieredzi, lai palīdzētu jaunajai Latvijas valstij: viņš iesniedzis valdībai priekšlikumu par armijas reformēšanu un piedāvājis savu palīdzību ārzemnieku bataljona izveidē. Šajā jomā sadarbība tomēr nenotika, bet citu Veldija piedāvājumu pieņēma Ārlietu ministrija un 1921. g. septembrī iecēla viņu par konsulāro aģenta Vankuvērā.    

         Kanādā Veldijs 1920. gadā bija apstiprināts par notāru un strādāja uzņēmumā „Siberian Trade Bureau”. Vienlaikus viņš no 1923. g. augusta līdz 1924. g. maijam izpildīja Latvijas Republikas goda konsula Vankuvērā pienākumus, taču viņa darbību Ārlietu ministrija ne vienmēr vērtēja atzinīgi.

          20. gs. 20. gadu vidū Veldijs pārcēlās uz Kaliforniju ASV; vēlāk atgriezās Kanādā un Otrā pasaules kara laikā bija cenzors Kanādas Aizsardzības ministrijā majora dienesta pakāpē. Pēc kara darbojies kā notārs un bijis arī Baltiešu federācijas un Bēgļu izvietošanas komisijas loceklis, turklāt saglabājis saites ar vietējiem latviešiem, kuri 1951. g. viņam uzticēja Vankuvēras Latviešu biedrības priekšnieka amatu. Bijis precējies; dēls dzimis 1917. gadā. Par savu darbību Viktors Veldijs saņēmis vairākus Lielbritānijas un Francijas ordeņus. Miris 1961. g. 1. aprīlī; apglabāts Ošenvjū kapos Vankuvērā. 

Titulbilde: Viktors Veldijs. Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918-1991. Biogrāfiskā vārdnīca. 2003. Rīga; Zinātne, 323. lpp.

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

Izmantotie materiāli

  1. Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918-1991. Biogrāfiskā vārdnīca 2003. Rīga; Zinātne, 323., 324. lpp.
  2. Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums

Komentāri