Berries

Vienpatis un viņa draugi. Skolotājam Kārlim Šteinhartam 125

21.09.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_8__mp_6233_sign

Zinātnes sasniegumi un to izmantošana cilvēces labā – cik tas ir interesanti un aizraujoši! Diemžēl pašam būt šajā procesā un to virzīt viņam nebija lemts. Vienīgi - censties rosināt izziņas vēlmi savos skolniekos trīsdesmit trīs gadus ilgajā pedagoga darbā… Augstākie vispārcilvēciskie ideāli – sargājot trauslo dzīvību skaudrajos Krievijas pilsoņkara apstākļos noglabāti dziļi sirdī un turpmākajās dzīves gaitās neatdoti ikdienas un ideoloģisko spaidu apbružāšanai – tie bija kopīgi tikai ar „domu un ideju draugiem”…

Karavīra liktenis – „ja nu pār mūsu jaunību debesis būtu bez ēnām”

Kārlis Šteinharts dzimis 1893. gada 11. septembrī Tukuma apriņķī. Viņa vecāki -  muižas kalpi centās zēnam pavērt ceļu uz izglītību. Pēc tautskolas beigšanas Kārlis 1911. gadā mācības turpināja Tukuma pilsētas komercskolā, bet 1914. gadā iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā. Kad tuvojās Pirmā pasaules kara frontes līnija, nācās doties bēgļu gaitās, un mobilizācijas vecumu sasniegušais jauneklis mācības turpināja Kazaņas karaskolā. Laikā no 1916. līdz 1919. gadam nācās karot dažādās karaspēka daļās pie dažādām Krievijas pilsoņkara laika varas struktūrām Ukrainā. Bijis arī vada un vēlāk rotas komandieris, Sarkanās armijas rotas apmācītājs Kijevā un īslaicīgi – Kijevas Iekšējās aizsardzības brigādes štāba priekšnieka palīgs. Kad Sarkanā armija atkāpās, nav ticis tai līdzi, jo plaušu karsoņa dēļ atradies slimnīcā un tādēļ nonācis gūstā. Ticis notiesāts uz trim gadiem ieslodzījumā cietoksnī, bet soda izciešana atlikta „līdz kara beigām”, neveselības dēļ ieskaitot ārrindniekos un norīkojot poligona apsardzē. Vietējās „valdības” mainījās bieži, tālab dienests turpinājies pie hetmaņa Skoropadska (viņš pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas sasauktajā Visukrainas zemturu kongresā 1918. g. 29. aprīlī tika ievēlēts par Visukrainas hetmani un veica valsts apvērsumu, pasludinot Ukrainas valsts nodibināšanu), pie Petļuras (viņa spēki Skoropadska diktatūru gāza 1918. g. 14. decembrī) un pie baltgvardu ģenerāļa Deņikina. Sarkanās armijas pretuzbrukuma laikā viņš ievainots, „zaudējot 75 % darba spēju”. Kad „juku laiki” beidzās, vēl divus gadus ārstētas ievainojuma sekas, tādēļ Latvijā varējis atgriezies 1921. gadā.

Skolotājs – „mainies ij dzirksti par liesmu kopt. /Rainis/”

Latvijā atgriezies, Šteinharts strādāja gadījuma darbus un trīsdesmit gadu vecumā uzsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē. Tika līdz 2. kursam, bet tad nācās mācības pārtraukt, jo bija jārūpējas par smagi slimo tēvu. Jaunajai Latvijas valstij  tolaik ļoti trūka skolotāju, tādēļ daudzi kaut cik izglītoti cilvēki pēc īslaicīgu sagatavošanas kursu apmeklēšanas kļuva par pedagogiem.

Kālis Šteinharts 1923. g. martā Doles pagasta padomes sēdē ievēlēts par karadienestā iesauktā Doles salas skolas pārziņa Sanda Podziņa aizstājēju (pavisam uz vakanci bija pieteikušies 18 pretendenti). Kad kolēģa dienesta laiks aizritējis, Šteinhartam jāmeklē cits darbs. Viņš izvēlējies palikt skolotāja profesijā. Iespējams arī tādēļ, ka jaunās Latvijas valsts joprojām smagajos saimnieciskajos apstākļos cilvēkam bez „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” un bez kāda praktiska amata prasmēm nebija daudz iespēju nopelnīt iztiku.

Tobrīd darbu Doles-Ķekavas pamatskolā bija uzteikusi Alvīne Lāce, tādēļ Doles pagasta padomes 1925. gada 7. septembra sēdes darba kārtībā iekļauts jautājums par skolotāja vēlēšanām. No divdesmit diviem pretendentiem izraudzījās Šteinhartu. Par viņu balsoja divpadsmit deputāti (to pavisam bija astoņpadsmit). 1925./26. māc. gadā Šteinharta audzināšanā bija 6. (pamatskolas pēdējā) klase. Vēl viņš pasniedza  dziedāšanu 1. klasei, vācu valodu apvienotajai 3./4. klasei, dabas stāstus un rokdarbus zēniem  3./4., 5. un 6. klasei, zemkopību 5. un 6. klasei, latviešu valodu 6. klasei. Nākamajā  mācību gadā viņa audzināšanā bija apvienotā 3./4. klase, un viņš pasniedza dziedāšanu un matemātiku apvienotajai 1./2. klasei, vācu valodu apvienotajai 3./4. klasei, dabas stāstus un rokdarbus zēniem 3./4., 5. un 6. klasei, matemātiku 5. klasei.

       Tad izrādījās, ka Podziņš darbu neturpina, un 1927. gada septembrī Šteinharts kļuva par Doles salas 4-klasīgās pamatskolas pārzini – acīmredzot pašvaldība bija apmierināta ar viņa darbu, izvēloties no četrpadsmit pretendentiem. Turklāt otrās skolotājas darbu bija uzteikusi Marija Rācene, un viņas vietā sāka strādāt Alma Muceniece (vēlāk prec. Bērziņa). Šteinharts pasniedza ticības mācību, matemātiku, dabas zinības, ģeogrāfiju, dzimtenes mācību, zīmēšanu, lauksaimniecību un praktiskos darbu, zēniem – vingrošanu un rokdarbus. Viņš arī vadīja mazpulku. Četrklasīgajā skolā šīs organizācijas darbs īpaši neizvērsās, jo par pilntiesīgu mazpulka dalībnieku varēja kļūt tikai no 12 gadu vecuma; jaunākie saucās „mazajie”. Tomēr liels darbs veikts, sadarbojoties visām trijām pagasta skolām (Dolessalas, Ķekavas un Pulkarnes): kopā ar skolēniem izstaigātas Pirmā pasaules kara cīņu vietas Ķekavā un izgatavota karte. Joprojām viņš saglabājis interesi par tehniskajām lietām un 1940. gadā Patentu valdei pieteicis divus izgudrojumus: 1) par robstieņa izmantošanu spēka mašīnu ražotās enerģijas lietderības koeficienta paaugstināšanai, 2) par trīša lietderības koeficienta palielināšanu mehānismos, darbināmos ar cilvēka spēku.

          Skarbajā varas maiņu laikā Šteinharts darbu Doles salas skolā saglabāja. Ik reizes gan nācās sniegt obligāto amatpersonas informāciju, kuras dēļ katra nākamās varas ideoloģiskā priekšniecība gan varētu pārmest politisko neuzticamību. Piem., atbilde uz aptauju 1941. g. 21. augustā (t. i. „vācu laikā”): „No Doles pagasta Salas pamatskolas darbiniekiem un audzēkņiem boļševiki nav nevienu apcietinājuši un aizveduši. Skolas apkopējs Jēkabs Bernhards Stūrītis, kurš boļševiku laikā bija strādnieku gvardists, tagad apcietināts.” Ikreiz no jauna bija jāraksta arī iesniegums par atļauju turpināt darbu skolā, piem., 1944. g. 27. oktobrī (kā zināms, karadarbība mūsu novadā turpinājās līdz oktobra vidum). Šteinharts skolas pārziņa (direktora) darbu padomju laikā turpināja līdz 1946./47.mācību gadam, kad tika veikta rotācija: šajā amatā iecēla Ķekavas pamatskolas skolotāju Lidiju Liepiņu (viņa gan tika deportēta 1949. g. 25. martā), bet Šteinhartam tika skolotāja vieta Ķekavā. 

        Kopš 1947./48. mācību gada Šteinharts un Alma Bērziņa piederīgi Ķekavas pamatskolas skolotāju saimei. Laiki mainījušies, ideoloģijas mainījušās - nu, un kas par to?! – klasēs atkal un atkal ir jauni skolēni, ar kuriem var runāt par tik interesantām lietām kā zinātne un tehnika. Tā, šķiet, juties Kārlis Šteinharts. Bet – kā tas izskatījās no malas? Lūk, kā viņa darbu vērtējis toreizējais Ķekavas pamatskolas direktors Jānis Sēja: „Māca fiziku un ķīmiju. Ļoti labi, bet, aizraujoties no zinātniskā satura maz vērības piegriež metodiskai pieejai. Nav kontakta ar klasi, jo darbu kārto formāli. Nāk pie direktora, lai izšķir konfliktus ar audzēkņiem. Piedalās sabiedriskā dzīvē: lasa referātus un ir aģitators lauksaimniecības artelī.” Bet direktors Voldemārs Kalniņš 1954. g. februārī atzinis, ka Šteinhartam „metodes visumā pareizas, bet izklaidības dēļ bieži kļūdās stundas izveidojumā un pat vielas zinātniskā izklāstā. Vislielākie trūkumi audzināšanas ziņā, jo savas īpatnējās izturēšanās dēļ nespēj iemantot skolēnu cieņu un uzturēt disciplīnu. Skolā vada jauno tehniķu un naturālistu pulciņu. Ārpus skolas darbojas lektoru grupā, bet nevienu referātu nav nolasījis. Sāk studēt „Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”.” Jā, direktoriem nācās būt „ideoloģiski modriem” un regulāri ziņot, kā viņu padotie apgūst komunistiskās ideoloģijas „klasiķu” darbus un turklāt ar saviem priekšlasījumiem izglīto pārējos.

        Lai nu bija kā bija ar disciplīnu stundās, taču 7. (izlaiduma) klases skolēni 1950. gada janvārī savam skolotājam vārda dienā „kā mazu piemiņu” pasniedza viņa interesēm atbilstošu grāmatu „Stāsti par zinātni un tās radītājiem” – visai apjomīgu un dārgu. Jauno tehniķu pulciņā Šteinharts vadīja vairākas sekcijas – foto, elektriķu, radiotehniķu un lidmodelistu. 1950./51. mācību gadā tika ierīkots elektriskais zvans skolas abos stāvos, izgatavoti piederumi elektriskā loka demonstrēšanai, būvēti lidmodeļi. Baldones rajona otrajā pionieru vienību salidojumā jauno tehniķu darbu izstādei no Ķekavas skolas bija pieteikti vairāki eksponāti, tostarp kuģu caurlaides slūžas, galvanometrs, ūdeņraža ieguves aparāts, lidmodelis, elektromotora un dinamomašīnas darba principu noskaidrošanas mehānisms, apļa elementu sakopojums  u. c. ģeometrijas uzskates līdzekļi, dažādu ierīču un mehānismu rasējumi un shēmas,  kā arī ierīces sviru likuma pārbaudei, berzes spēka mērīšanai, trīšu darbības principu demonstrēšanai un trijstūru vienlīdzības pazīmju demonstrēšanai. Savukārt naturālistu sekcijas darbs bijis pārstāvēts ar herbārijiem. Tik aizrautīga zinātnes un tehnikas popularizētāja Ķekavas skolā vairs nav bijis…

Domu un ideju draugi  - īsts draudzīgums nekad nebeidzas…

          Kārlis Šteinharts pensionējies 1956. gadā, pārkāpjot 63 gadu slieksni. Turpinājis dzīvot Ķekavā. Bijis arī vietējās pašvaldības deputāts un dažkārt nolasījis pa referātam obligātajos padomjlaika svinamo dienu pasākumos. Viņa „sabiedrisko aktivitāti” apliecina veltījuma ieraksts grāmatā (Paustovskis K. Stāsts par dzīvi. Izd. 1965. g.): „b. Šteinhartam K. par aktīvu darbu sakarā ar Padomju Latvijas 25. gadadienu, 1965. g. 8. augustā Ķekavas ciema izpildu komiteja”.

        Bet kā ar personisko dzīvi? Kārlis Šteinharts bija vecpuisis. Tomēr ļaudis mēļo, ka platoniska mīlestība viņu saistīja ar sava laika skatuves primadonnu, kura nereti  ciemojusies pie šarmantā Dolessalas skolas direktora un tikusi cienāta ar medu.

       Un kā tad ar domubiedriem? Viņi nebija rasti Dolē / Ķekavā, bet gan saglabāti no kādiem īpašiem notikumiem pagātnē. Šī pulciņa kopību kaut cik izgaismo 1962.-67. g. ieraksti Šteinharta saglabātajās grāmatās, kuras muzejā nonāca gadus divdesmit pēc viņa aiziešanas mūžībā.

          „Atmiņai no Vārpām 1962. g. 8. VII. J. Līnis, P. Līne, K. Šteinharts, A. Jirgens, R. Pakalne, M. Celiņa, G. Celiņš, A. Pakalne, J. Pakalns, R. [..]” (Harija Heislera dzeju grāmatiņa Ceļā, izd. 1961. g.) Kā noprotams, tā bijusi draugu grupa, kura tiekoties visās grāmatiņās ierakstījusi savus autogrāfus, tādēļ Šteinharta eksemplārā ir arī viņa paša paraksts. 

          „Atmiņai no bij. darba biedru sanāksmes Rīgā, Ļeņina ielā 173-7; 1962. g. 26. V. - G. Celiņš, J. Līnis, F. Ginters, K. Šteinharts, M. Celiņa, A. Jirgens” (Žaņa Grīvas garstāstam Noktirne, izd.  1962. g.). Ar „darba biedriem”, iespējams, domāti skolotāji vispār, nevis tieši vienā konkrētā darba vietā strādājušie. Piem., Gustavs Celiņš (dz. 1890. g.) un Mirdza Spilva-Celiņa (dz. 1911. g.) 20. gs. 30. gados bija skolotāji Olainē, bet kopš 1953. g. – Pulkarnē, turklāt pēc Gustava pensionēšanās Mirdza Celiņa tur strādāja līdz šīs skolas slēgšanai 1963. gadā, bet pēc tam – Baldonē.  

           „Īsts draudzīgums nekad nebeidzas. Ja tāds reiz ir, tas iet cauri attālumam un dzīvei. Beigu tam nav. - Domu un ideju draugam Kārlim Šteinhartam P. un J. Līņi Svitenē, 1965. g. 10. nov.” (Meinharda Rudzīša dzeju grāmatā Ausma pār Daugavu, izd. 1964. g.).

          „Mainies ij dzirksti par liesmu kopt. /Rainis/. - G. Celiņš, F. [..], K. Šteinharts, J. Pakalns, J. Līnis, A. [..], A. Jirgens, Fr. Ginters. 5. VI. 66.” (Egona Līva stāstu grāmatiņai Prelūdija, izd. 1964. g.).

         „Draugam mūža 73. gadskārtā. Šteinhartam – G. Celiņš 1966. g. 11. IX.” (Ēvalda Vilka stāstu grāmatai Lāga zēni, izd. 1966. g.)

       „Draugam Šteinhartam tikšanās priekā – G. Celiņš, 23. XI 67.” (Burjatu dzejnieka Dondoka Ulzitujeva dzeju grāmatiņai Cilvēki-gulbji…; izd 1967. g.) Ierakstā arī norāde uz četriem dzejoļiem, kuri, kā noprotams, pauž abiem nozīmīgas izjūtas, piem., „..Kad, aizvadījis draugus, Es sēžu tā vientuļš un viens, Man nemaz nav garlaicīgi Parunāties ar sevi.” un „Ja nu pār mūsu jaunību debesis būtu bez ēnām…” utt.

       „Kārlim Šteinhartam, 77. mūža gadu slieksni pārkāpjot 1970. g. 11. sept. - P. Līne, J. Līnis.” (Friča Bārdas dzeju grāmatā Zemes dziesma, izd. 1970. g.)

       Domu un ideju draugi, iespējams, bija tālu un dažs labs savu atmiņu kamolu jau ritināja viņsaulē, kad 1980. gada 7. janvārī 87 gadu vecumā beidzās Kārļa  Šteinharta šīszemes gaitas. Viņš bija izteicis vēlēšanos atdusēties Ķekavas kapsētā, jo vairāk kā puse gadsimta taču bija aizvadīta šajā Latvijas stūrītī. Savus ietaupījumus viņš esot atstājis kapavietas uzturēšanai pienācīgā kārtībā. Radinieku Kārlim Šteinhartam nebija; apbedīšanu, domājams, veica pašvaldība. Bērēs varbūt piedalījās kāds no viņa kādreizējiem skolēniem - muzejs labprāt uzklausītu gan viņu, gan kādreizējo pašvaldības darbinieku atmiņu stāstus par neparasto vienpati, zinātnes entuziastu  Kārli Šteinhartu…

Velta Strazdiņa,

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste

Izmantotie materiāli:

Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums

Latvijas Valsts arhīva 48. fonda 1. apraksts 47. un 48. lieta

Latvijas Valsts vēstures arhīva 638. fonda 1. apraksta 1400. lietas 68., 69. lp. un 2035. lietas 34. lp.; 6637. fonda 2. apraksta 367., 56. lieta, 6642, fonda 1. apraksts 367. lieta 

Siguldas Zonālā valsta arhīva 28. fonda 2. apraksta 28., 285., 457., 458., 483., 586., 865., 900., 1064., 2148., 2516., 3153., 3304. lieta

Fotogalerija

Komentāri