Berries

Vienkārši dzīvot mīlestībā. Marks Amdurs

14.08.2014 | Par kultūru
First_page_img_8376

Dodoties uz interviju es zināju tikai faktu, ka intervēšu Marku un to, ka šis cilvēks, neskatoties uz to, ka ir redzes invalīds, piedalījās Starptautiskajās zirgu pajūgu sacensībās. Ar pāris vispārīgiem jautājumiem kabatā, nedaudz ūpīga un neapmierināta par ikdienas „neko”, devos uz Ķekavas dienas centru "Gaismas iela". Izrādās, ka Marks ir tas pats, kuru visi ir redzējuši Ķekavā, bet... vai mēs zinājām, ka šis cilvēks ziedo savu laiku brīvprātīgajam darbam? Viņš ir izmācījies par aprūpētāju, viņš aprūpē savus dienas centra draugus, nesaņemot par to ne santīmu-  viņam vienkārši patīk to darīt, viņam patīk aprūpēt cilvēkus, saņemt „paldies”. Marks ir izmācījies datorkursus un, lai zināšanas neturētu tikai sev, viņš māca darboties ar datoru saviem dienas centra draugiem. Viņš iet amatnieku un teātra pulciņā. Sākumā nodomāju, ka tas gan ir jauki, bet, kad ieraudzīju darbus, kurus viņš ir veidojis no māla, paliku bez vārdiem- ļoti talantīgs un māksliniecisks redzējums. Tikšanās ar Marku man bija kā sitiens pa galvu. Jānolaižas pie zemes un jāmācās vienkāršība un labestība.

Mūsu sarunā piedalījās arī dienas centra "Gaismas iela" vadiītāja Silvija Puisāne.

Kas tu esi? Ar ko nodarbojies?

Marks Amdurs: Jau no dzimšanas dzīvoju Ķekavā.  Vairāk mani zina „Vecās” Ķekavas iedzīvotāji. Esmu beidzis Ķekavas vidusskolu. Ik dienas esmu sastopams šeit „Ķekavas dienas centrā”.

Silvija Puisāne: Markam ir nepieciešamība atrasties dienas centrā, veselības apgrūtinājumu dēļ, taču Marks te ir ne tikai kā dienas centra iemītnieks, bet kā brīvprātīgais darbinieks, kura aktīvā darbošanās, palīdz mūsu centram – visur, kur nepieciešama palīdzība, Marks ir klāt!

Kā nokļuvi līdz titulam „zirgu pajūgu braucējs”?

Silvija Puisāne:  Pateicoties projektam „Zelta rati”, tā mērķis ir sagatavot cilvēkus ar īpašām vajadzībām šim konkrētajam sporta veidam. Marks ir pirmais Baltijas valstīs, kas ar invaliditātes grupu piedalās šajās sacensībās. Ne kurš katrs var ar to nodarboties. Bet Marks bija tas, kurš izrādīja savu mērķtiecību, gribasspēku un neatlaidību.

Marks Amdurs: Tas nemaz nav tik vienkārši „iesēdies pajūgā un brauc”, tur ir nepieciešama sava tehnika un laiks, lai to apgūtu, ir jāizjūt zirgs. Sākumā es sāku trenēties ar citu zirgu, ko piedāvāja instruktore Zane, bet pēc tam piešķīra šī brīža zirdziņu, ar kuru radās pavisam cita sajūta. Manu zirdziņu sauc Lukass.

Vai zirgu pajūgu braukšana ir tikai kā hobijs vai arī ir mērķis ar to nodarboties profesionālā līmenī?

Marks Amdurs: Cerēsim, ka tas aizies arī profesionālā līmenī. Mērķis ir un to vajag sasniegt. Septembrī būs sacensības, kas arī motivē un liek darboties un censties aizvien vairāk. Šajās sacensībās, kas notika Ķekavas novada svētku ietvaros, bija ļoti īpašas man, jo izcīnīju 1.vietu atvērtajā klasē parabraukšanā. Un pietam tās vēl bija starptautiskas. Es neapstāšos un iešu tālāk. Vēl ir ko apgūt, kur trenēties un augt.

 

Kādas bija sajūtas,  piedaloties Starptautiskajās zirgu pajūgu braukšanas sacensībās?

Marks Amdurs: Pirms sacensībām visu laiku bija tā doma, ka es galīgi izgāzīšos, ka viss būs slikti un nekas nesanāks. Bija liels lampu drudzis. Arī pašās sacensībās nebija tā pārliecība, ka viss notiek kā plānots, bet rezultāts rāda pretējo. Vienīgais, ko varu teikt, ka centos no visas sirds un centība sevi ir attaisnojusi! Bet par rezultātu biju šokā. Kā Liepiņš teicis: „Vajag tik rakt!” nu ja, un tad arī kaut ko atraksi- gan rezultātus, gan motivāciju sevī, galvenais ir darīt un nebaidīties.

Ko esi guvis, darbojoties kā brīvprātīgais Ķekavas pagasta dienas centrā?

Marks Amdurs: Es piedalos visur, kur vien ir iespēja un interese. Dziedu, spēlēju teātri veidoju traukus un svečturus no keramikas. Sākotnēji liekas, ka tas viss nav man, bet tikai izmēģinot var saprast un izprast to būtību. Strādājot dienas centrā, es sapratu, ka aprūpēt kādu- tas ir mans, man tas patīk un es ar savu darbu varu palīdzēt kādam citam, tāpēc izmācījos par aprūpētāju un to varu darīt, kaut arī par to nesaņemu ne santīmu, tas man sagādā lielu prieku. Neatkārtojama ir tā sajūta, kad tu redzi to gala rezultātu savam darbam. Pietiek ar to, ka tev cilvēcīgi pasaka: „paldies”.

Un kā ir ar to motivāciju? Vai tieši sasniegumi motivē?

Marks Amdurs: Patiesībā tas, kas motivē ir process, kad varu iziet cilvēkos. Būt starp interesantiem, aizraujošiem entuziastiem. Negribu būt tas, kas sēž, bubina un čīkst, ka nav ko darīt. Patiesībā visapkārt ir daudz interesantu piedāvājumu, kuriem daudzi atmet ar roku, bet tie būtu jāpieņem un jārealizē par katru cenu. Tā mēs sevi izglītojam un piepildām ar laimes sajūtu. Vienkārši ej un dari! Īpaši jau tiem, kam ir kādas veselības problēmas un īpašas vajadzības- tiem jau ir vieglāk iesēsties pie televizora un neko nedarīt un tik čīkstēt. Ir jāgrib, jādara un tad arī radīsies motivācija un dzīvotprieks!

Kādas īpašības tu cieni cilvēkos?

Marks Amdurs: Galvenais, lai cilvēkam ir labestība vienam pret otru. Lai ir sapratne. Konkrēti runājot arī par dienas centra klientiem- mēs viens otru saprotam-un, ja kaut kas ir sakrājies, mēs  izrunājam, pasakām un tad mēs ejam kopā un darām kaut ko lietas labā. Tā ir savstarpēja mīlestība vienam pret otru, kas tad arī vairo to labestību.

Vai ir varbūt kas tāds, par ko vēlies pasūdzēties?

Marks Amdurs: Nekas. Vienīgais, gribētos oficiāli strādāt par aprūpētāju.

Kas ir laime?

Marks Amdurs: Laime ir tad, kad otram labi ir. Tad, kad sniedz roku grūtībās nonākušam cilvēkam un redzi, ka esi spējīgs tam palīdzēt. Šis vienkāršais un patiesais „paldies”. Tā ir laimes sajūta! Ne par velti latviešiem ir tāds teiciens „dots devējam atdodas”- tu cilvēkam dod ar prieku, mīlestību un sapratni, viņš pretī dos to pašu, savu spēju robežās. Patiesībā mēs esam spogulis savam ienaidniekam un draugam. Mēs esam dažādi.

 

Kādas ir tās īpašības, no kurām cilvēkiem vajadzētu atbrīvoties?

Marks Amdurs: Mums vajadzētu atbrīvoties no ļaunuma, no skaudības. Es nesaprotu, kāpēc bieži cilvēki tur ļaunu prātu viens uz otru gadiem ilgi. Tas, protams, ir tikai normāli, ka mēs viens uz otru padusmojamies, bet, ja turam naidu un ļaunumu ilgstoši un nelaižam to vaļā, tas vairojās un gala rezultātā neko citu kā ļaunumu un skaudību mēs neredzam. No sliktā pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā!

Kādi ir nākotnes mērķi vai kāds nepiepildīts sapnis?

Marks Amdurs: Patiesībā mani lielie dzīves sapņi nav piepildīti. Esmu sapratis, ka pats pie daudzām dzīves grūtībām vien esmu vainīgs, tāpēc no visa sliktuma ir jāpaņem labākais un ar to jāsamierinās un jācenšas darīt un nepadoties, kur nu vēl visu laiku čīkstēt un īdēt, cik viss ir slikti. Kā ir, tā ir.

Kas ir tava Ķekava?

Marks Amdurs: Ķekava ir mana dzimtā vieta- šī ir vieta, kur esmu audzis, mācījies un skolu pabeidzis. Ir tādi, kas bēg prom no Ķekavas laimi meklēt citur. Ir tāds teiciens „Visi ceļi ved uz Romu”, lūk, es saviem draugiem saku: „Visi mani ceļi ved uz Ķekavu”. Te katrs stūris ir pazīstams- mīļš un savs.

Ko tu vēli Ķekavai?

Marks Amdurs: Ziedēt un plaukt! Kā rakstīts uz vienas no Ķekavas mājas sienas- Mūsu ciematu izveidosim skaistu un mājīgu!

 

Interviju sagatavoja: Alise Patmalniece

Komentāri