Berries

Stiprinot folkloras dzīslas Daugmalē. Marta Vaivode

10.03.2015 | Alise Patmalniece
First_page_10350639_604757782953239_7860602440203674250_n

Šis stāsts ir par meiteni vārdā Marta. 2015. gada sākumā Marta Vaivode sāka vadīt vokālās nodarbības Daugmalē. Viņa beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures un teorijas katedras etnomuzikoloģijas klasi. Dzimusi un augusi Latgalē. Trauslā sievišķība, samtainais un maigais acu skatiens mijas ar tumšiem, cirtainiem matiem, spēcīgu balsi un īstu latgaļu temperamentu. Folklora Martai nav vienkārši šā brīža modes kliedziens, bet gan jau no bērna kājas dziļi izprasts un kopts dzīvesveids.

 

Ar ko tu šobrīd nodarbojies?

 Šobrīd ceļi mani ved vai pa pusi Latvijas. Nedēļas sākumā esmu Rīgā, tad Latgalē, pa vidu Vīpē, atkal Rīgā, līdz nedēļas beigās nonāku arī Daugmalē. Lielu daļu laika pavadu darbā. Esmu mūzikas skolotāja Jaunsilavas pamatskolā, folkloras kopas vadītāja Vīpē, muzikālā pedagoģe Daugmalē, bet neizpaliek arī hobiji. Dejoju tautu deju ansamblī „Līgo” un esmu mākslinieciskā vadītāja Latgales studentu centra folkloras kopā „Ceidari”.

 

Kas, tavuprāt, ir folklora?

–  Manuprāt, folklora ir tas, ko mums atstājuši mūsu senči, -dziesmas, stāsti un pasakas, dažādas tautas gudrības. Tās ir tradīcijas, kuras aizsākuši mūsu tēvu tēvi, un šodien mums ir izvēle vai nu tās turpināt, vai ne. Mana izvēle ir turpināt un censties šo dziņu ielikt arī bērnos.

 

Kā tu saprati, ka tas ir tavs aicinājums?

 Dziedājusi esmu jau no divu gadu vecuma. Trīs gados jau piedalījos pirmajā bērnu vokālajā konkursā „Cālis”. Man patika dziedāt, bet tolaik vēl nebija ne jausmas, ka kļūšu par tautas mūzikas pētnieci. Bet mīlestība pret dziesmu radās jau agrā bērnībā. Mans vectēvs bija kolosāls tautas muzikants. Viņš spēlēja Pēterburgas ermoņiku, ko bija iemācījies spēlēt paslepus – līdis skapī un pašmācības ceļā apguvis muzicēšanu. Kad vecāki sapratuši, ka tur kaut kas sanāk, ļāva spēlēt, bet tikai tad, kad darbi bija padarīti. Šis ir izcils stāsts un liela mana dzīves motivācija – ja kaut ko nedrīkst, bet ļoti vēlies, tad kaut caur ērkšķiem, bet dari. Tieši vectēvs bija tas, kurš vēlējās, lai es mācos spēlēt vijoli. Viņam savulaik esot ļoti paticis „saspēlēties” tēva iedvesmota, sāku mācīties vijoļspēli. Cik sevi atceros, visu laiku esmu dziedājusi. Pamatskolā dziedāju folkloras pulciņā, man patika izdomāt otrās balsis, bet īstu piederību tautas dziesmai izjutu, kad dziedāju Preiļu ģimnāzijas folkloras kopā „Rūtoj”. Ļoti liels paldies jāsaka manai mūzikas skolotājai Ilzei, jo tieši viņa mani virzīja vistuvāk īstajām tautas tradīcijām. Piedalījos dažādos konkursos, kā rezultātā satiku savu nākamo skolotāju Zani Šmiti. Viņa man jautāja: „Varbūt tu vēlies mācīties etnomuzikoloģiju?” Tas arī bija lielais lēmums: es būšu etnomuzikologs!

 

Līdz šim kas ir tavi lielākie sasniegumi?

Esmu piedalījusies daudz un dažādos dziedāšanas konkursos – sākot ar „Cāli” līdz pat tradicionālās dziedāšanas konkursam „Dziedu dziesmu, kāda bija”, kur ieguvu maksimālo punktu skaitu, kļuvu par laureāti un Dziesmu svētkos Mežaparkā dziedāju solo. Esmu piedalījusies arī citos projektos, piemēram, grupas „Auļi”, „Green Novice” albuma tapšanā. Nezinu, vai tos var saukt par sasniegumiem, bet tas ir darbs un darba process ceļā uz ko lielāku.

 

 

 Esi apguvusi muzikoloģiju akadēmijā. Daudzi droši vien domā, ka folklora – tā jau nāk bez izglītības, bet gan ar maņām un dziņām, dzimtas saknēm. Ko akadēmija ir devusi tavā izaugsmē?

Es zināju valodu, pratu runāt, bet nepratu rakstīt un lasīt. Ar mani bija tā – es pratu tradīciju, bet nepratu to pētīt. Nezināju, kur meklēt informāciju par manuskriptiem, tautas dziesmu vācējiem, pašas melodijas un kā tās pareizi pierakstīt. Akadēmija man to iemācīja. Es mācījos klausīties. Akadēmijā iemācījos būt es pati – atradu savas balss īpašības un īpatnības un strādāju ar tām.

 

Šobrīd folklora, latviskās zīmes un senās parašas jau ir kā mūsu vietējais latviešu modes kliedziens. Cilvēki nēsā apģērbus ar latvju zīmēm, neizprotot zīmju dziļāku nozīmi. Kā tu uz to raugies?

 Kamēr sabiedrība izjūt pietāti pret latvju zīmēm, man nekas nav pret to. Katrā zīmē ir sava enerģija, aizsardzība, spēks. Tas labi, ja tauta to apzinās. Bet, kā jau visas modes lietas, baidos, ka ar laiku arī šī vairs nebūs aktuāla tendence. Arī man pašai ir pāris tautisku aksesuāru, piemēram, gredzeni ar latvju rakstu zīmēm, taču tie man ir krietni ilgāk, pirms tie kļuva par modes kliedzienu.

 Kāda nozīme ir tautas tērpam mūsdienās?

Mūsdienās, tāpat kā tālā vēsturē, tautastērps ir svētku tērps. Tas tiek ģērbts godos un saulgriežos. Tas nav ikdienas apģērbs, kuru var nopirkt lielveikalā, uzvilkt un nēsāt. Katram tautastērpam ir savs reģions un pat pagasts. Pirms tā ģērbšanas ir jāzina, kā to pareizi vilkt. Tautastērpa nēsāšanai ir vesela zinātne, lai to spētu vilkt tieši tā, kā to darījuši senlatvieši, – ir jāpēta, jāanalizē, jo katrā reģionā tas ir vilkts citādi: kā sien jostu, kādus apavus velk pie brunčiem.

 

 Kā ir 21.gadsimtā kopt un izglītot citus gan dziesmās, gan dejās, gan latviskajā domāšanā, kur valda tehnoloģijas, internets, reklāmas, festivālu kultūra?

Bērniem un jauniešiem ir vēlme tautas mūziku papildināt ar dažādiem mūsdienīgiem elementiem, savukārt pieaugušie vismaz folkloras nodarbībās vēlas atkāpties no mūsdienu tehnoloģijām – dziedāt tautas dziesmu un sajust zemi zem kājām. Neuzskatu, ka tāpēc vien, ka esmu etnomuzikoloģe, man jāstaigā pastalās un tautas brunčos. Man pašai ir viedtālrunis, esmu reģistrējusies „Facebook.com”. Ir jābūt mūsdienīgam, bet visā ir jājūt līdzsvars un harmonija. Mūsdienu tehnoloģijas nedrīkst apēst mūsu personību un patiesās dziņas. Ir jājūt daba un zeme sev zem kājām.

 

Kādas ir tavas tradīcijas? Vai ir kādi īpaši rituāli ikgadējos latviešu svētkos?

Vissvarīgākie svētki man ir Līgo svētki. Manuprāt, šajā laikā gaisā jūtams kas maģisks. Parasti šos svētkus svinu savās mājās Latgalē, Rožupē. Jau no paša rīta visi viesi un ģimene sāk lielo darbu darīšanu – pļauj zāli, baro lopus, meitenes iet pļavā plūkt jāņuzāles, puiši taisa ugunskuru un saimnieces mājās gatavo Jāņu maltīti. Kāds uz lauka, kāds sētā, kāds virtuvē... Sajūtas šajos svētkos tiešām ir maģiskas. Kad klāt jau vakars, sākas Līgo svētki ar dziesmām, vainagu mešanām un rituāliem, protams, lecam pāri ugunskuram.

 

Šogad tu sāki vadīt folkloras kopu Daugmalē. Kā veicās un ko darāt nodarbībās?

Jā, esmu ļoti priecīga, ka manā ikdienā ir ienākusi arī Daugmale – ar saviem kolosālajiem dziedātājiem, kas ir vienkārši un jauki. Manuprāt, vienkāršība ir cilvēka lielākā vērtībā. Daugmale ir ļoti skaista un neskarta. Gaiss te ir tīrs un smaržo, zvaigznes mirdz spožāk nekā Rīgā. Tas ir liels retums Pierīgā. Uz pirmo tikšanos nācu gatava uz visu, arī uz to, ka var ierasties vien pieci cilvēki, bet man par patīkamu pārsteigumu ieradās vairāk nekā divdesmit. Laika gaitā dalībnieku skaits ir tikai audzis. Nodarbību sākumā iesildām balsis un tad jau ķeramies pie dziesmām..

 

Kādi ir tālākie plāni Daugmalē? Kādi pasākumi?

Gatavojamies pirmajiem koncertiem Lieldienās, kas notiks tepat, Daugmalē, bet ar laiku plānojam doties arī kur tālāk.

 

Vēlu tev veiksmīgu darbošanos Daugmalē arī turpmāk un jaunus sasniegumus!

 

Alise Patmalniece

Komentāri

Comment_thumb_2933339

Jausma Barone 11.03.2015
0

Marta ir brīnišķīga un liels ieguvums Daugmalei.

Atbildēt