Berries

Pirms 99 gadiem novembrī

07.11.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_st_voklis_front__1919._g._11._novembra_vakar_

Uguns viesuļos stāvi

Izslejas, ceļas un ļimst,

Varoņu dzīvi un nāvi

Svētījot, Latvija dzimst.

/Veronika Strēlerte/

          Cenšoties atvairīt Bermonta karspēka daļas, kuras uzbruka pa Bauskas šoseju, kaujas  kopš 8. oktobra notika Odukalnā, Titurgas ezera apkaimē un Katlakalnā. Tomēr Vācu leģions atspieda 6. Rīgas pulka pozīciju aizstāvjus līdz Rīgas pievārtei. Tāds pat liktenis piemeklēja latviešu karavīrus pie Jelgavas šosejas. Bermontieši ieņēma Pārdaugavu, tomēr Latvijas armijas pretestības dēļ nespēja šķērsot Daugavu un iekļūt Rīgā. Turklāt Latvijas Pagaidu valdība panāca vienošanos par militāro sadarbību ar Igauniju, kā arī ar Rietumu sabiedroto lielvalstu pārstāvjiem par Daugavā ienākušo Lielbritānijas un Francijas karakuģu iespējamu iesaistīšanos karadarbībā. Sākās mēnesi ilgas smagas cīņas par jaunās Latvijas valsts pastāvēšanu, prasot daudz dzīvību…

        Kamēr bermontiešiem galvenais bija Rīgas virziens, jau 14. oktobrī divas Studentu bataljona rotas tika pārceltas uz pussalu pie Līves muižas Daugavas kreisajā krastā – kopš Pirmā pasaules kara 1916. g. smagajām kaujām iesaukto par Nāves salu. Uzdevums – ar intensīvu izlūkošanas darbību piesaistīt ienaidnieka uzmanību.  Operatīvajos ziņojumos atspoguļotie izlūku un aģentu vērojumi liecināja, ka Daugavas kreisajā krastā iepretī Ķengaragam ienaidnieks ierīko jaunus drāšu aizžogojumus, Kalnamuižā izvietotas 2. kājnieku pulka divas rotas un vēl 13 kareivji Klaņģos – ar ložmetēju novērošanas punktā pie Daugavas, bet viena rota Ķekavā. Un vēl - frontes līniju pārgājusī Kārklu iedzīvotāja Dore Kalniņa stāstīja, ka viņas mājā vāciešu nav, bet postenī pie Svilpēm (Bauskas šosejas malā) novietoti divi lielgabali un pa Bērzmentes šoseju staigā patruļas, un vēl – ka vācu karavīri ir slikti apģērbti, izsalkuši un staigā pa mājām, meklēdami maizi. To liecinājuši vēl četri iedzīvotāji, kā arī to, ka tiek izplatīti uzsaukumi, aicinot latviešu karavīrus nepretoties, jo viņi, bermontieši, tikai gribot tikt cauri mūsu frontei, lai cīnītos pret lieliniekiem. Ziņots arī, ka vācieši stipri nocietina Katlakalna rajonu un Daugavas krastu starp Bērzmenti un Klaņģiem, bet Odukalnā ierīko blindāžas, kā arī izvieto garnizonus Pļavniekkalnā, Ķekavā un Bērzmentē. To, ka „vācieši ir slikti apgādāti un tādēļ stipri laupa”, apliecina arī novadnieku atmiņu stāsti: „ienāca pagalmā, iesprauda zemē šķēpu ar karodziņu – īsā apmetne, ķēra cāļus ar rungu pa krūmiem”, „bermontieši bija briesmīgi – cūciņu nosita ar sišanu: vecāmāte skrēja – lai gani dzen uz mežu, bet vācieši panāca un nosita”.

       Ziemas tuvošanās Rīgas stāvokli darīja arvien bīstamāku, jo, Daugavai aizsalstot, bermontieši varēja realizēt savu skaitlisko un bruņojuma pārsvaru. Latvijas armijai vajadzēja steigties ar uzbrukumu, un 3. novembra agrā rītā sākās kopīga sabiedroto valstu kuģu artilērijas un mūsu lielgabalu  uguns, kurai sekoja uzbrukumi dažādās frontes vietās.

      Karadarbības norise Ķekavas novada teritorijā: Cēsu pulka rotu mēģinājumi šķērsot Daugavu (virzienā no Mazjumpravmuižas uz Akmeņsalu un arī no Doles salas) cieta neveiksmi, jo Daugava vēl nebija pilnīgi aizsalusi. Kaujas turpinājās visu nedēļu. Jo vairāk aizsala Daugava, jo apdraudētāka kļuva Rīga. Kavēties nedrīkstēja. Vēl 10. novembra vakarā ienaidnieks apšaudīja pilsētas centru, bet nākamajā rītā mūsu karaspēka vienības jau tika pāri tiltiem un iegāja Pārdaugavā. Vēl 10. novembrī Cēsu pulka 2. un 4. rotai joprojām neveicās Daugavas šķērsošana pie Mazjumpravmuižas un 6. rotai pie Pļavniekkalna, jo ledus joprojām bija pārāk plāns, bet ienaidnieks sagaidīja ar spēcīgu pretuguni.

       Novadnieki par šīm kaujām vēlāk stāstīja, ka Akmeņsalas tīrumā nenovāktie, apsnigušie auzu statiņi nav bijis pietiekams aizsegs šajā Daugavas krastā nokļuvušajiem latviešu karavīriem. Viņus tiešā tēmējumā apšāva bermontieši, kas bija paguvuši nostiprināties Rudzu muižas saimniecības ēku mūros. Kritušie nākamajā dienā pēc kaujas apglabāti Katlakalna kapos kopējā kapā – guldīti divās rindās, viens jauneklis pat bijis ar smaidu sejā; apkaimes meitas viņu pārsegšanai nesušās no mājām pūra palagus. Vēlāk esot pārapbedīti Rīgas Brāļu kapos.

        Šķērsojot Daugavu Doles salas augšgalā, pozīcijas ieņemtas pie Klaņģu kalna, taču drīz nācies atkāpties, jo pretuzbrukumā devās Bērzmentē izvietotās bermontiešu vienības.

          Tomēr jau 11. novembra rītā, turpinot uzbrukumu no Pārdaugavas, 5. Cēsu pulka 6. rota atbrīvoja Pļavniekkalnu, bet nedaudz vēlāk 7. rota ieņēma Ķekavu. 12. novembrī pulka 2. bataljonam uzdots koncentrēties rajonā Ķekava-Kārkli-Siļķes, bet 13. novembrī  velosipēdistiem veikt izlūkošanu virzienā Lielvārži-Tilderi-Brieži un pat līdz Iecavai, darbību paplašinot līdz Lielmellupiem un Plakaņiem un uzturot sakarus ar tur izvietotajām pulka vienībām. Savukārt 1. bataljonam ar četriem vieglajiem lielgabaliem uzdots ieņemt līniju Plakaņi-Skrandas, 2. bataljonam – pozīciju Brieži-Putraimi, bet 3. bataljonam palikt rezervē, apmetoties rajonā Lielvārži-Siļķes-Kārkli un nodibinot sakarus ar Ķekavā izvietoto pulka štābu. Uzbrukumu turpinot, 14. novembrī no ambulances jāizsūta „pārvedamie līdzekļi” uz Plakaņiem, kur izvietots 1. bataljona štābs, bet pārsiešanas punkts jāpārceļ uz Briežiem, kur izvietots 2. bataljona štābs. Taču jau 15. novembrī ambulance pārcelta uz Lielmellupiem, bet pulka štābs – no Ķekavas uz Galiņiem. Tādejādi karadarbība pārvēlās pāri mūsu novadam piecu dienu laikā. Tomēr 1919. gada oktobra-novembra kaujās papildinājās Pirmā pasaules karā nodarītie postījumi.

        Latvijas Republikas Satversmes sapulce, kura savu darbību sāka 1920. g. 1. maijā, nepilnu gadu pēc bermontiādes izveidoja apbalvojumu varonīgo cīņu piemiņai - Lāčplēša Kara ordeni. Par ordeņa simbolisko dibināšanas datumu noteica 1919. g. 11. novembri, bet šī apbalvojuma statūti apstiprināti 1920. g. 18. septembrī. Turpmāk 11. novembrī tika atzīmēta Lāčplēša diena, kura pamazām pārtapa par visu Brīvības cīņu jeb Latvijas Neatkarības kara (Latvijas Atbrīvošanas kara) cīnītāju godināšanas dienu. 

        Ar Lāčplēša Kara ordeni un ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi apbalvoti vairāki mūsu novadnieki. Taču tieši par cīņām Rīgas aizstāvēšanā 1919. gada novembrī Lāčplēša Kara ordeni (III šķ.) 1921. gadā saņēma Jēkabs Klauss (1894-1968; apbedīts Dalbes draudzes kapsētā Mellupos) un 1922. gadā Nikolajs Āboltiņš (1902-1973; apbedīts Doles draudzes kapsētā Ķekavā).  

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

Fotogalerija

Izmantotie avoti un  literatūra:

  • Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums.
  • Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālā krātuve „Zudusī Latvija”.
  • Latvijas Valsts Vēstures arhīva 638. fonda 1. apraksta 626. lietas 56. lp.; 1304. fonda 1. apraksta 2. lieta; 4962. fonda 1. apraksta 84. lieta; 6033. fonda 1. apraksta 79. lietas 1.-7. lp.
  • Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga: Jāņa sēta, 1995.
  • Peniķis M., ģen. Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919. gada vasarā un rudenī. Rīga: Armijas spiestuves izd., 1931.
  • Strazdiņa V. Ķekavas novads: Pirmais pasaules karš un Brīvības cīņas. Rīga: Jumava, 2018.

Komentāri