Berries

Pirms 130 gadiem: novadnieki III Vispārīgajos Latviešu dziedāšanas svētkos

26.05.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_sv_tku__ka

       Pirms 130 gadiem – 1888. g. maijā arvien biežāk vairāki vīri laivās no Ķekavas devās uz Doles salu, jo tur pagastskolā pulcējās vietējās Labdarības biedrības koristi, lai pieslīpētu Trešo vispārīgo Latviešu dziedāšanas svētku repertuāru.

          Pirmajos Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos 1873. gadā nepiedalījās neviens koris no mūsdienu Ķekavas novada teritorijas. Kā zināms - tajos laikos vietējos dziedātājus laukos pulcināja skolotāji, kuru viens no uzdevumiem bija sagatavot lasīt protošus draudzes locekļus, kuri turklāt spētu baznīcas dievkalpojuma laikā dziedāt garīgās dziesmas. Tika mācīta arī četrbalsīga dziedāšana. No skolas beidzējiem atlasot labākos dziedātājus un piepulcinot apkaimes entuziastus, tika veidoti arī kori ar laicīgo repertuāru. Bet Doles draudzes skolas Ķekavā skolotājam un vienlaikus baznīcas ērģelniekam Heinriham Vēberam, kurš bija izglītojies Cimzes Valmieras skolotāju seminārā, nebija vēlmes apgrūtināt sevi ar sabiedriskām aktivitātēm ārpus tiešajiem darba pienākumiem: viņš pievērsās privātajam biznesam – malkas tirdzniecībai.

        Gatavojoties Otrajiem Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem 1880. gadā, vietējās privātskolas skolotājs Pēteris Dālmanis bija izveidojis Pulkarnes jaukto kori, sastāvošu no desmit dāmām un astoņiem kungiem. 1879. gadā viņš to pieteica Rīgas Latviešu biedrības Dziesmu svētku komitejai, norādot arī dziesmas, kuras koris vēlētos dziedāt. Nošu izdalīšanas listē 1880. gada 16. janvārī parakstījies Leišjāņu saimnieks Mārtiņš Sēja. Diemžēl Dālmanim nācās mainīt darba vietu, un koris Dziedāšanas svētkos nepiedalījās.

       Taču šajā laikā Doles salas pagastskolā darbu sāka Jānis Sesks, kurš ar 1883. gadā dibinātās Doles Labdarības biedrības atbalstu izveidoja vīru kori. Te vietā atgādināt, ka Doles draudzes un pagasta centrs ar baznīcu, draudzes skolu un pagastnamu bija izvietojies Ķekavā, bet pagastskolas 1874. gadā tika ierīkotas Pulkarnē un Doles salā.

        Doles Labdarības biedrības vīru korī, kurš J. Seska vadībā piedalījās Trešajos vispārīgajos Latviešu Dziedāšanas svētkos 1888. gadā Rīgā, bija astoņpadsmit dziedātāji: pieci pirmie tenori (Juris Simenovs, Juris Rube, Matīss Bērziņš, Pēteris Pūpols un vēlākais pagastvecākais Mārtiņš Šulcs), pieci otrie tenori (Pēteris Miķelsons, Andrejs Krūmiņš, Jēkabs Šulcs, Jēkabs Grunde un Jānis Priednieks), četri pirmie basi (Jānis Bērziņš, Atis Vinters, Kārlis Šteinbergs un Mārtiņš Zeltkalns) un četri otrie basi (Jānis Grunde, Vilis Riekstiņš, Jēkabs Miķelsons un Mārtiņš Glāzups). Pagaidām ir maz ziņu, kuri no šiem vīriem uz kora mēģinājumiem devās no Ķekavas – gan laivās, gan ziemā pa ledu - pāri Sausajai Daugavai. Lūk, daži no viņiem: Mārtiņš Zeltkalns bija skolotājs Bērzmentes pagastskolā, Mārtiņš Glāzups – Pulkarnes pagastvecākā dēls,  bet Juris Simenovs (1853-1906) tolaik jau bija no Doles muižas izpircis Beitiņu saimniecību, strādāja par pārvaldnieku Doles muižas Floretes pusmuižā, aizrāvās ar jaunlatviešu idejām un pirmdzimto meitiņu nosauca par Austru.

        Trešo vispārīgo dziesmu svētku norisei oficiāli bija paredzētas četras dienas (18.-21. jūnijs), bet tālākie lauku kori Rīgā iebrauca jau 17. jūnijā, piektdienā. Daudzi ceļu pieveica zirgu pajūgos, bet mūsu novadnieku rīcībā bija ērts satiksmes līdzeklis – Daugavas tvaikonītis.  Svētkos piedalījās 117 kori ar 2 618 dziedātājiem. Salīdzinājumā ar 1873. gada dziesmu svētkiem, ievērojams bija jaukto koru pārsvars, taču kopumā joprojām dominēja vīru balsis.  Sestdienā, 18. jūnijā dziedātāji saņēma nozīmītes un naktsmītņu adreses u. tml., bet pēcpusdienā devās gājienā no Rīgas Latviešu biedrības nama uz svētku ēku, kur notika svinīgā atklāšana, koru sacensības un koncerta programmas mēģinājumi. Svētdien, 19. jūnijā pēc ģenerālmēģinājuma notika garīgās mūzikas koncerts. Pirmdien, 20. jūnijā – ģenerālmēģinājums, laicīgās mūzikas koncerts un vakarā kopīgs mielasts.  Otrdien, 21. jūnijā – koru un instrumentālās mūzikas koncerts, koru apbalvošana, bet vakarā balle. Programmā arī norādīts, ka „pie mielasta un ballē izrīkos apdziedāšanu un apdziedāšanos”. Vīru kori (domājams, arī dolenieši / ķekavieši) garīgajā koncertā dziedāja D. Šepska Mūsu tēvs, M. Hauptmaņa Gods Dievam, Bēthovena Svēta nakts (Nakts slava) un J. Kades Gavilējiet! (100. Dāvida dziesma), bet koncerts sākās ar korāli Dievs kungs ir mūsu stiprā pils. Savukārt laicīgajā koncertā vispirms dziedāja Krievijas impērijas himnu Dievs, sargi ķeizaru! Pēc tam - tāpat kā garīgajā koncertā – pārmaiņus uzstājās vīru kori un jauktie kori, bet noslēgumā tika izpildīts M. Gļinkas operas Dzīvība par caru fināls. Vīru koru repertuārs: Jurjānu Andreja Svētku himna (šī kompozīcija bija saņēmusi svētku komisijas godalgu) un Lūk, roze zied!, D. Cimzes apdare Div’ dūjiņas, J. Cimzes apdares  Krauklīt’s sēž ozolā un Rīga dimd, Vīgneru Ernesta Kā Daugava vaida un tautasdziesmas apdare Strauja upe, Baumaņu Kārļa Dziesmu prieki un K. Ekerta Kuģenieku dziesma. Klausītāju īpašu atsaucību guvusi Strauja, strauja upe tecēj’, kas atkārtota otrreiz. Noslēgumā Līgo dziesmas J. Cimzes apdarē izpildīja pārmaiņus vīru kori un jauktie kori. Mielasta laika sadziedāšanās bija izkārtota četrās sadaļās: sākumā galda dziesmas, pēc tam Jāņu dziesmas, vēlāk – apdziedāšanās dziesmas un atvadīšanās dziesmas. Tika teiktas svētku runas – „gan ar, gan bez pantiņiem, kur pat dažs līdz šim savai tautai atsvešinājies latvietis atgriezās kā pazudušais dēls pie sava tēva atpakaļ” un nolasītas „uz šiem tautas svētkiem atsūtītās apsveicinājuma telegrammas un vēstules” no latviešiem, dzīvojošiem pat visai attālās Krievijas impērijas vietās un citās valstīs.  

          Aizritējušo svētku vērtējums bija pozitīvs ne tikai vietējās avīzēs, bet arī kaimiņos Igaunijā un Krievijā, norādot uz latviešu pozitīvo piemēru. Igauņu Postimees: „No tālienes mūsu gara ausīs skan kaimiņu tautas lielie svētki un aizgrābj mūs. Lieli šie svētki, tas ir tiesa – tik lieli, kādi ne vien Baltijā, bet arī visā Krievijā nav bijuši. Latviešu dziesmas skan vareni – ka Rīgas mūri trīc. Avīzes pilnas prieka un dzīvības.” Krievijas Novoje vremja: „Ar skumjām mēs lasām šo svētku aprakstu. Un mūsu kori, mūsu dziedāšanas biedrības – kur viņi? .. Kamdēļ pat latvieši spēj izrīkot tādus dziedāšanas svētkus, un mēs to nespējam?” Bet Novostji par latviešu dziesmām: „Dziesmas ievērojamas dēļ sava svaiguma un oriģinalitātes, un pildītas patiesām jūtām. Viņu starpā ir dziļi sēras un jautri atjautīgas.”

           Latviešu avīzes rakstīja katra atbilstoši savam stilam – cita jūsmīgāk, cita lietišķāk. „Visā latviešu tautā pukstošām sirdīm gaidītie lielie dziesmu svētki pārgājuši pār mums kā varens putošs vilnis, kā spēcīga, bet arī mīlīga, jauka un brīnišķa vēja šalka, kā liels spožs meteors, kas spēji un gaiši iespīd pat atstātākās Latvijas maliņās, arī pašās zemākās būdiņās. Aizritējis ir šis trešais, latvju attīstības vēsturē līdz šim nepiedzīvotais vilnis un mēs sajūtam viņa atnesto veselīgo satricinājumu savos kaulos un jutekļos. Aizlidojusi ir tā brīnišķā vēja šalka, gan rūkdama kā auka, gan mīļi glāstīdama kā vēsmiņa, un mūsu ausīs paliek dzīvas viņas nemirstīgās atskaņas. Nospīdējis un nozudis ir šis  neredzētais meteors un atstājis mūsu gara acīs savu apžilbinošo spīdumu” (Balss). „Mūsu dziedātāji, svētku izrīkotāji un viesi, jā, visa latviešu tauta var atskatīties uz savu pūliņu panākumiem, kurus vienbalsīgi atzīst visi Baltijas iemītnieki un kurus apbrīno visa pasaule viņu krāšņuma un diženuma dēļ” (Baltijas Vēstnesis). „Varam ar prieku liecināt, ka šie dižie svētki mūsu tautai tiešām visādā ziņā nesa godu. Visi atzīst ne vien jauko dziedāšanu, bet arī mūsu tautas dēlu un zeltenīšu krietnu izturēšanos ne vien koncertu laikā, bet arī visur citur – gan uz ielas, gan mitekļos un katrā vietā, kur tie rādījās” (Dienas Lapa).

        Arī vietējās vācu avīzes svētkiem veltīja atzinīgus vārdus. „Ne tik daudz viņu muzikāliskie darbi ļoti iepriecināja un daudz daudz vairāk pasniedza nekā sagaidīja, pa visu svētku laiku valdīja arī tiešām paraugam derīga kārtība, par kuru, pie tam atzīstot svētku komitejas un svētku kārtībnieku nopelnus, vispirms jāpateicas svētku dalībnieku cienīgai, pie visiem priekiem kārtīgai un vienmēr pieklājīgai uznesībai. Neviena nepieklājība, neviena nekārtība nav traucējuse jaukos svētkus, kas mūsu latviešu tautai nāk par augstu godu” (Rigaer Tageblatt). „Ka svētki no latviešu tautas tiek uzskatīti par tautas svētkiem, pie kuriem var piedalīties jauns un vecs, vīrs un sieva, vecāki un bērni, to liecina daži svētku viesu pulciņi. Nebija vis viena vecuma brāļi un māsas dziedātāji, kuri bija pulcējušies kopā braukt uz dziedamiem svētkiem, nē, brauca veselas ģimenes – vecāki, daudzkārt arī vecāku vecāki līdz ar dēliem un meitām – līdz pat pastarītim, kurš varbūt pirmo reizi redz lielpilsētu un var savām acīm redzēt visus tos brīnumus, par kuriem Rīgā braucēji, atgriezušies mājās atpakaļ, tik daudz zināja stāstīt.” (Rigasche Zeitung).  „Ar pilnu atzīšanu jāpiemin mūsu latviešu viesu pieklājīgā izturēšanās. Nekur mēs nemanījām trokšņainu svētku prieku parādāmies, un pat tie, kuri nevarēja paslēpt, ka viņi ilgāku laiku ziedojuši Patrimpam, prata ar savu skurbulīti tā izturēties, kā tas, ievērojot svētku godu, bija vajadzīgs” (Zeitung fur Stadt und Land). Turklāt šajā avīzē norādīts, ka „caur sieviešu tautisko apģērbu un apdziedāšanos sperts smuks solis uz priekšu”, taču „svētku tautiskais izskats būtu vēl vairāk bijis celts, ja pie laika būtu arīdzan uz vīriešu tautisku apģērbu un arī uz pašu latviešu tautiskām dejām no pienācīgas puses vērība griezta”.

            Par šo „skatu no malas” piebilstams, ka tautas tērpi vīriešiem vairāk parādījās  Latvijas brīvvalsts laika dziesmu svētkos un jo īpaši dievturu saietos. Tas pats sakāms arī par „latviešu tautiskām dejām”. Laikā no 1934. g. līdz 1936. g. tika izdotas „Latviešu tautas deju” četras burtnīcas (sast. J. Rinka un J. Ošs). Bet latviešu tautas deju skatuves varianti  izpildījumā uz laukuma plašāk bija redzami 1939. g. Aizsargu svētkos, kuros piedalījās arī Doles/Ķekavas dejotāji. Savukārt J. Stumbrs krājumos „Dejosim latviski” (1938. un 1940. g.) ievietoja ne tikai etnogrāfisko deju, bet arī savu horeogrāfiju (Jautrais pāris, Vāveru polka u. c.) aprakstus. Bet plašāk etnogrāfisko deju skatuves varianti un tautiskas jaundejas parādījās  Latvijas PSR laikā un šis process turpinās mūsdienās.

Velta Strazdiņa, Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste

Attēlu galerija

Izmantotie materiāli:

1)         Bērzkalns, V. Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864-1940. Bruklina, 1965.

2)         Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums

3)         Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki Rīgā, no 18. līdz 21. jūnijam. Apraksti no cand. Philos. J. Lautenbaha. Rīga: „Rigaer Tageblatt”, 1888.

4)         Vadonis pa Rīgu Latviešu III. vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Sast. M. Skruzītis. Rīga: „Rigaer Tageblatt”, 1888.

Komentāri