Berries

Mūzikai, tāpat kā mīlestībai, nav robežu

10.06.2014 | Par kultūru
First_page_1907671_883753481642009_6829603720005384901_n

Oskars Ozoliņš jau kopš dzimšanas ir ķekavietis. 9 gadus mācījies Ķekavas vidusskolā un absolvējis Ķekavas mūzikas skolu.  Šobrīd ir viens no redzamākajiem trompetistiem Latvijā, kas ar nerimtīgu darbu un pozitīvu redzējumu ir tur, kur viņš šobrīd ir- ar līmlenti aizlīmētām biksēm uz skatuves vai ar draugiem futbola laukumā. No "kaļim bam bam" un "kazakiem razboiņikiem" Vecās Ķekavas pagalmos, Oskars ir izaudzis par „Latvijas Radio Bigbenda” trompešu grupas vadītāju. Oskars- profesionalitāte darbā, lieliska attieksme pret dzīvi, tajā pat laikā vienkāršības un skaistā izpratne - tas viss veido lielisku un krāšņu personību.


Kas ir tava Ķekava? Ar ko šī vieta tev saistās?

Ķekava nav tikai mazs punktiņš kartē. Tās ir manas mājas, uz kurām es braucu ne tikai pārnakšņot, bet tās ir mājas, kur es vēlos atgriezties, un tā ir vieta, kur ir piedzīvots ļoti daudz. Šeit es esmu izbaudījis ļoti daudz „pirmās reizes”: pirmie soļi, kritieni, kautiņi, blēņas, mīlestības, koncerti, utt., un tādēļ šī vieta, Ķekava, ir tik īpaša, jo tādas pieredzes un atmiņas vairs nevar būt nevienai citai vietai.

Ar ko nodarbojies?

Viss ar ko es nodarbojos pārsvarā ir saistīts ar mūziku un kultūru, bet vieglāk ir pavaicāt ar ko es nenodarbojos mūzikas jomā. Kā mūziķis es spēlēju vairākās grupās, piemēram, „Labvēlīgais Tips”, grupā „Sympathique” ar Inetu Rudzīti priekšgalā, kā arī no šī gada jūnija oficiāli esmu „Latvijas Radio Bigbenda” trompešu grupas vadītājs. Paralēli visai muzicēšanai ar savu draugu un kolēģi Edgaru Jasu piedāvājam komponēšanas, aranžēšanas, producēšanas, fonogrammu izveides, un arī pasākumu skaņas un gaismas tehnisko nodrošinājumu pakalpojumus, bet tas vēl nav viss. Un vēl es esmu viens no Latvijas Mūzikas Menedžmenta Aģentūras (www.lmma.lv) dibinātājiem. Patlaban LMMA ir tas, kas paprasa visvairāk laika, bet esmu ļoti priecīgs, kas esam kaut ko tādu izveidojuši.

 

Kā nonāci līdz tam, ka tevi var dēvēt par „kultūras cilvēku”?

Es ik pa laikam esmu sev uzdevis jautājumu, kāpēc es esmu tur kur esmu? Un esmu domājis, kāpēc citi, pat talantīgāki cilvēki nav tur, kur viņiem vajadzētu būt, un kas ir vainīgs pie tā? Cilvēks ir elektrība, enerģija, viļņi, spēks, vienkārši sakot brīnums.....tikko iedomājos, ka cilvēku varētu salīdzināt ar HES. Iedomājies, ka HES ir cilvēks, kas ražo enerģiju. Lai HES varētu ražot enerģiju ir nepieciešama upe ar straumi, ko varētu pielīdzināt mūsu darbiem. Tiklīdz no upes pazūd straume un ūdens, līdz ar to rodas dīkstāve, un nerodas nekāda enerģija, bet turpretī, ja upe ir plaša un strauja, tad rodas daudz enerģijas, kuru varam sniegt arī citiem. Un šāda enerģijas pārpilnība ir nepieciešama atrodoties uz skatuves, jo katram tavam klausītājam un skatītājam ir jāsaņem daļiņa no šīs enerģijas. Manuprāt, tā ir ļoti liela patiesība, „jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt”, un par laimi man tāda doma neapzināti bija jau iezagusies vidusskolas laikos, jo tajā laikā es sapratu, ka ir jāiegulda milzīgs darbs, lai kaut ko sasniegtu, un tādēļ es tajā laikā sāku trenēties vismaz astoņas stundas dienā, un paralēli interesējos par daudz citām lietām, kas nav tieši saistītas ar mūziku, bet varētu ietekmēt manu redzējumu uz tām. Domāju, ka tieši šis vidusskolas laiks bija ceļa sākums, lai iemantotu mūziķu cieņu, un vēlāk arī klausītāju, un šis ir tas ceļš, un darbi, kuri ir mani aizveduši tur, kur es tagad esmu.

 

Kas tevi iedvesmo darīt to, ar ko šobrīd nodarbojies?

Man kaut kā ir ļoti palaimējies, jo iedvesmu es spēju saskatīt jebkurā ikdienas sīkumā, bet jo īpaši mani iedvesmo: daba, draudzene, aktīvā atpūta, veiksmīgi un talantīgi cilvēki, kā arī māksla. Pēdējā laikā esmu sācis aktīvi nodarboties ar gleznošanu, un tā man ir iespaidīga iedvesma, jo skolas gados vizuālajā mākslā man nekas dižs nesanāca, un tādēļ tas man ir kaut kas jauns un neierasts. Agrāk es tikai aktīvi interesējos par mākslas vēsturi un aktualitātēm, bet tagad jau pats esmu ķēries klāt pie otām, un par laimi sanāk ar, jo ir jau vairāki pasūtījumi. Iespējams, ka vēlāk Ķekavā būs jātaisa sava mākslas darbu izstāde J

 

Kā sevi disciplinē? Iedomājos, cik grūti trenēties un pilnveidot sevi, kad draugi aicina spēlēt futbolu vai iet iedzert aliņu uz vietējo kafejnīcu?

Tāda veida disciplīna man vairs īsti nav vajadzīga, jo mani draugi tagad paši saprot, kad ir darbs un kad ir atpūta. Vienīgi agrāk, pamatskolas un vidusskolas gados bija grūtāk, jo mūziķim, kurš vēlas kaut ko sasniegt ir ātrāk jātiek pie tās apziņas, ja es neko nedarīšu, tad arī nekur netikšu, un tā īstenībā  vajadzētu būt arī jebkurā citā jomā. Protams, ka tādā vecumā tas ir vājprātīgi grūti, bet nav neiespējami, tādēļ man ir paveicies, ka spēju to visu izturēt un nesalūzt.

 

Vai tev ir kāds elks vai autoritāte, kas tevi skolojis , mācījis vai ir piemērs dzīvē?

Manas autoritātes ir diezgan maz saistītas ar mūziku, bet lai varētu brīvi justies mūzikas jomā, tad viņi visi ir jāpārzina, bet tomēr lielākās autoritātes ir cilvēki, kuri ne tikai ir augstas klases profesionāļi savā jomā, bet ir arī ar saviem darbiem un uzskatiem  mainījuši cilvēku domāšanu, attieksmi un pat ir iezīmējuši laika periodus. Kā piemēram es ļoti apbrīnoju: Leonardo da Vinči,  Nikolā Teslu, Tomasu Edisonu, Martinu Luteru Kingu, Maiklu Džordanu, Mailsu Deivisu, Marku Cukerbergu, Edvardu Liedskalniņu utt.

 

Kas ir lielākais notikums tavā muzicēšanas vēsturē? Piemēram, kāda tikšanās vai kopā muzicēšana ar kādu lielisku mākslinieku.

Es pat īsti nezinu, kurš notikums varētu būt lielākais, jo katram tādam veiksmīgam notikumam ir sava burvība...piedzīvo vienu, un tad dodies uz nākamo. Patīkamas sajūtas ir atrasties uz vienas skatuves ar kādu pasaulē slavenu mūziķi, man pārsvarā tie ir bijuši džeza mūziķi, kā Kurts Elings, Roberta Gambarini, Dždžo Maijers, un vēl citi, bet no pop skatuves ir grupa Bi2, Enrike Iglesias, Garou uc. Vēl ļoti patīkamas sajūtas, ka tevis radīta vai aranžēta dziesma izskan plašākā sabiedrībā, man tā bija skatoties 2013.gada Eirovīziju, jo togad Latviju pārstāvēja manis aranžēta dziesma „Here we go”gurpas PeR izpildījumā. Vēl man ļoti patīkamas atmiņas saistās ar vienu tikšanos. Ir tāda grupa „Limp Bizkit”, par kuru es jaunības gados ļoti fanoj, un viens no šīs grupas pārstāvjiem ir Dj Lethal, starpcitu ar latviešu saknēm, kurš 2007.gadā uzstājās  Positivus ietvaros. Pēc šīs viņa uzstāšanās man viņš bija jāaizved no Slacgrīvas atpakaļ uz Rīgu, uz viņa viesnīcu. Un tā bija tik sirreāla sajūta, ka tu sēdi pie savas automašīnas stūres un blakus tev sēž jaunību dienu elks, un jūs pļāpājat un smejaties par visvisādām lietām. Tas patiešām liek domāt, ka pasaule ir ļoti maziņa.

 

Kas ir jautrākais atgadījums?

Pirms, un uz skatuves ik pa laikam mēdz gadīties visādi kuriozi. Salīdzinoši nesen mēs pasākuma starplaikā pārbaudījām vai mākam stāvēt uz rokām, un diemžēl mēģinot paveikt tādus akrobātiskus trikus sanāca saplēs bikses, bet par laimi bija līdzi līmlenta, ar kuras palīdzību veiksmīgi tika salīmētas bikses, un varēja droši tālāk muzicēt.

 

Kādā mūzikas žanrā tu darbojies?

Tāpat kā mīlestībai arī mūzikai nav robežu. Pēc diploma esmu džeza un modernās mūzikas trompetists, bet spēlēju visdažādākajos stilos, un man ļoti patīk, ka es tā spēju, jo daudzi klasiski izglītoti mūziķi spēj izpausties un orientējas tikai vienā savā žanrā un stilā.

 

Pēdējā laikā esmu tevi manījusi šlāgerkanālos. Jaunu muzikālo šķautni esi atradi sevī?

Ar mūziku ir tā, ka sliktas mūzikas nemaz nav, ir tikai slikti izpildītāji. Un diemžēl Latvijā ir tā, ka visklausītākā raidstacija ir vispiesātinātākā ar ļoti sliktas kvalitātes izpildītājiem, un tas mūsos rada smieklus par šo stilu, bet paskatoties pasaulē, un arī Latvijā šis ir pelnošākais mūzikas stils. Piemēram, viena no jaunākajām, pieprasītākajām un bagātākajām  amerikāņu dziedātājām ir Teilora Svifta, kura arī ir šlāgera, kantri, un pop mūzikas pārstāve, bet viņas mūzika ir pavisam citā kvalitātē, tādēļ cilvēki viņu tik labi pieņem atšķirībā no mūsu mūziķiem.

 

Kādi ir plāni vai vēl nesasniegtie mērķi, kas ir izvirzīti nākotnei?

Patlaban lielākie plāni saistās ar Latvijas Mūzikas Menedžmenta Aģentūru (www.lmma.lv) un ar nākamo projektu, kas pagaidām lai paliek neatklāts. Ar LMMA ceram sakārtot dzīvās mūzikas apriti, un kļūt par lielākajiem dzīvās mūzikas pārstāvjiem Latvijā. Vēl man ir jāpiepilda mani mūža ceļojumi, viens no tiem ir ceļojums uz mēnesi, un arī ielaišanās okeāna dzīlēs. Un vislielākais plāns ir vienkārši būt laimīgam, un darīt laimīgus citus.

 

Tavs vēlējums Ķekavas iedzīvotājiem.

Ķekavas iedzīvotājiem es novēlu bagātu Ķekavu, un Ķekavai es novēlu čaklus un  gudrus iedzīvotājus, jo šādā mijiedarbībā mēs tālu tiksim.

 

Interviju sagatavoja Alise Patmalniecee

Komentāri