Berries

Mans sirdsdarbs ir kora dziedāšana

21.07.2015 | Alise Patmalniece
First_page_19340711190_98d6101287_o

Šovasar Latvija skan un dimd Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Vairākos svētkos (2000., 2005. un 2010.g.) Mežaparkā izskanējušo Noslēguma koncertu mākslinieciskais vadītājs ir bijis Arvīds Platpers, bet šobrīd, kā viņš pats saka, grožus ir nodevis jauno diriģentu Edgara Vītola un Ginta Ceplenieka rokās. Vīru koris „Ķekava” pavisam drīz svinēs savu 45. jubileju. Mākslinieciskais vadītājs korim 35 gadus ir novadnieks Arvīds Platpers. Tieši tāpēc saruna ar viņu. 


 No kurienes Jūs nākat un kā nonācāt Ķekavā?

Esmu dzimis Siguldā 1948. gadā. Pēc pieciem gadiem ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu – Āgenskalnu, kas tolaik bija kā lauki lielpilsētas vidū. Taču šobrīd viss mainījies, plaša teritorija tika apbūvēta ar bloka mājām. Līdz 11. klasei mācījos Rīgas 5. vidusskolā. Paralēli vispārējai izglītībai pabeidzu P.Jurjāna Mūzikas skolas akordeona klasi un turpināju muzikālo izglītību J.Mediņa Mūzikas vidusskolā. Kad studēju J.Vītola Latvijas Valsts Konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas 4. kursā, rektors I.Kokars piedāvāja sākt darba gaitas jaunuzceltajā Ķekavas vidusskolā.  Jūs man jautājat - kāpēc tieši Ķekava? Izskaidrojums ir vienkāršs – kaut man bija piedāvājums strādāt par kormeistaru Valsts korī vai iesaistīties Rīgas pilsētas Kultūras pārvaldē, es izvēlējos Ķekavas vidusskolu, jo Ķekavā piedāvāja arī vietu, kur dzīvot. Tajā laikā Rīgā mitinājāmies kopā ar vecākiem divās caurstaigājamās istabās. Neērtības un grūtības visiem. Tagad varu pamatoti teikt, ka jau kopš 1975. gada esmu īsts ķekavietis.

 

 Vai muzikālā dziņa un talants Jums ir jau kopš bērnības?

Man laikam palaimējās, ka mani vecāki bija ļoti muzikāli, kaut arī nebija ieguvuši muzikālo izglītību. Kopš agras bērnības atceros ģimenes pasākumus, kuros vienmēr tika daudz dziedāts. Tajos laikos viesību fonā nebija iespējams tālrādē noskatīties kādu „ šovu” vai klausīties radio daudzās FM stacijas, nebija arī kompjūteru. Cilvēki paši radīja jautrību viesībās dziedot un dejojot. Māte aktīvi dziedāja korī, piedalījās Dziesmu svētkos un daudzos ar dziedāšanu saistītos pasākumos, tāpēc lielu daļu savas bērnības atceros dziesmotā gaisotnē gan mājās, gan daudzās Latvijas vietās - Saulkrastos, Siguldā, Rīgā un citur. Muzikalitāte manī veidojās, nepārtraukti klausoties dziesmas un dziedot tām līdzi. Bērnībā tas ir svarīgi - klausīties un dziedāt.

Vai, Jūsuprāt, datori un citas tehnoloģijas nomāc radošumu, intelektu, kavē personības attīstību?  

Visam ir jābūt samērīgam, neaizraujoties tā, ka atkarība kļūst par slimību, nedrīkst pārāk aizrauties un nonākt slimīgā atkarībā. Un nepiekrītu viedoklim, ka jaunās tehnoloģijas bērniem būtu jāaizliedz - bez tām šodienas dzīve ir neiespējama. Uzskatu, ka atbildība par bērna izaugsmi, interesēm un vēlmi kaut ko darīt, pirmkārt, ir jāuzņemas vecākiem. Bērni ir savu vecāku spogulis.

Skumji, ka bērni maz lasa grāmatas, kaut pēdējā laikā manāms neliels progress. Lasīšana attīsta valodu, vārdu krājumu, trenē atmiņu, veicina domāšanu un rosina cilvēka iztēli, rada iespēju izpausties radošumam. Lasīšana un sevišķi mūzika ļauj fantazēt, sapņot, attīstīt jūtu pasauli. Jaunās tehnoloģijas, sevišķi daudzās datorspēles, bremzē personības attīstību, jo viss tiek iedots gatavs, nepiespiežot domāt pašam. Tātad visu ar mēru un saprāta robežās!

Kāda mūzika Jūs saista visvairāk?

Mūzika, kurā es saklausu melodiju. Tāda mūzika, kad ķermenī vēl ilgi skan kāds motīvs, frāze. Un nav svarīgi, kura žanra mūzika – estrādes, džeza, simfoniskā, tautas vai skatuves. Katrā vecuma posmā aizrauj kas cits. Svarīgi katram zināt kaut nedaudz par mūzikas daudzveidību, un, protams, ir lieliski, ja zinām, interesējamies un orientējamies mūzikas vēsturē. Tas ir saistīts ar domājošu, intelektuālu personību un, vēl labāk, tās vēsturi. Pats par sevi - būtiska nozīme ir skaņdarba saturam un augstam profesionālam izpildījumam.

Uzskata - „jebkuru cilvēku var iemācīt dziedāt”.  Vai tam piekrītat?

Jebkuru cilvēku var iemācīt dziedāt! Tas nav tikai mans apgalvojums. Pasaulē to savā darbā ar bērniem apliecināja izcilais ungāru pedagogs un komponists Zoltans Kodājs, bet Latvijā – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) mūzikas pedagoģijas metodiķe Irēna Nelsone. Protams, dažiem bērniem var būt fizioloģiskas problēmas ar balssaitēm vai dzirdi, piemēram, kā daltoniķiem, kuriem visas krāsas ir pelēkas. Man nekad nav paticis klausīties, kad cilvēki aizbildinās: „Es jau dziedāt nemāku. Manā ģimenē neviens nedzied. Man lācis uz ausīm uzkāpis.” Tās ir muļķības! Visi var iemācīties dziedāt, un galvenais ir to gribēt. Svarīgākais ir dziedāšanas pamatus likt jau no agras bērnības. Mēs ļoti bieži sabiedrībā dzirdam, ka runā par nacionālās identitātes saglabāšanu. Es uzskatu, ka ikkatram ir jāprot nodziedāt Latvijas Valsts himnu un jāzina tautasdziesmas, kurās ir iekodēta latviskā identitāte.

Šogad vīru koris „Ķekava” svin 45. jubileju. Kā Jūsu rokās nonāca Ķekavas vīru koris?

Kora pirmais mākslinieciskais vadītājs deviņus gadus bija Jānis Grigalis, dažus gadus - Vitolds Rijnieks. Ar Ķekavas vīru kori strādāju kopš 1979. gada kā kormeistars un no 1982. gada līdz pat šim brīdim esmu kora mākslinieciskais vadītājs. Tai laikā (no 1975. gada) Ķekavas vidusskolā vadīju zēnu kori, un man izdevās pierunāt daudzus puišus no vidusskolu klasēm nākt dziedāt vīru korī. Bijušie jaunekļi, tagad jau nopietni vīri, veido kora kodolu. Jāatzīst, 80- tajos gados dziedošu vīru korī bija krietni vairāk – pāri par 60. Tagad - uz pusi mazāk. Satrauc, ka no Ķekavas vidusskolas jauniešiem kopš 1990. gada uz vīru kori nav atnācis neviens dziedātājs. Tā ir viela nopietnām pārdomām.

Šobrīd Jūs vadāt tikai vīru korus. Vai tā ir sagadīšanās?

Nē, esmu daudzus gadus vadījis arī JVLMA Mūzikas pedagoģijas nodaļas sieviešu kori, ar kuru koru mūzikas konkursos Eiropā ieguvām četrus GRAND PRIX (Vīnē, Polheimā, Romā un Londonā). Strādāt varēja augstā profesionālā līmenī ar tehniski sarežģītiem skaņdarbiem, jo pamatā kora dziedātājām bija laba muzikālā izglītība. Ķekavas vīru kora dziedātājiem dziedāšana ir hobijs, viņi nav profesionāļi, un retais ir mācījies mūzikas skolā vai kur citur. Daudzi pat nelasa notis un vairāk paļaujas uz dzirdi. Tā ir sanācis, ka 1976. gadā biju uzaicināts par kormeistaru vīru korī “Absolventi”, bet pēc trim gadiem – strādāt ar Ķekavas vīriem. Varu droši teikt, ka darbs nav viegls un ne katrs diriģents ar to tiek galā. Neizsakāmu gandarījumu sagādā koncertā labi nodziedāta dziesma vai skatēs un konkursos saņemtais augstais žūrijas vērtējums.

Kāda ir sadzīve vīru korī?

Pārsvarā viss, protams, saistās ar dziedāšanu: koncerti Ķekavas kultūras namā Valsts svētkos, Ziemassvētkos, Teātra dienās, draudzības koncertos u.c. Vīru koris nekad neatsaka, ja vajag -vienmēr ir gatavi uzstāties arī pārējos novada kultūras namos – Baložos, Katlakalnā, Daugmalē. Daudz esam koncertējuši Ogrē, Baldonē, Kolkā, Durbē, Rīgā, Vecumniekos, Saldū u.c. Regulāri braucam uz sadraudzības koncertiem. Obligātais repertuārs, gatavojoties Dziesmu svētkiem vai jubilejām, mēdz arī nogurdināt, tad atslodzei mēs uzdziedam, kā vīru korī mēdz teikt, kāpostgabalus – populāras ziņģes un estrādes dziesmas, kas patīk visiem - gan dziedātājiem, gan klausītājiem, jo visi var dziedāt līdzi. Agrāk centāmies kopā paceļot kopā ar savām ģimenēm. Bijām gan Norvēģijā, gan iepazinām Dānijas, Vācijas, Francijas un Holandes skaistākās vietas.

Kādi ir vīra kora „Ķekava” dziedātāji?

Man liekas – katrs kora dziedātājs ir personība. Viņi visi ir tik dažādi gan pēc izglītības, gan profesijas, gan rakstura. Bet visus vieno dziesma – nogurdinošajos mēģinājumos apgūta un kvalitatīvi koncertos, konkursos un skatēs nodziedāta. Varu tikai vēlreiz apliecināt visu diriģentu pārliecību: dziedāšana korī ir dzīvesveids.

Kā aizsākās Jūsu draudzība ar Raimondu Paulu? Kad organizējāt sadziedāšanās svētkus?

Mana sadarbība ar R. Paulu sākās jau 1986. gadā, kad ar vīru kori “Absolventi” koncertā LU atzīmējām komponista 50 gadu jubileju. Ķekavas vīru korim sadarbība sākās ar gatavošanos Pasaules čempionātam hokejā 2006. gadā. Tika uzbūvēta Arēna Rīga, un Raimondam Paulam piedāvāja organizēt koncertu.  Tā dzima Dziedāšanas svētki, kurā piedalījās arī Ķekavas vīru kora dziedātāji. Ir liels gods sadarboties ar tādu augstas raudzes mākslinieku, kāds ir maestro Raimonds Pauls. No viņa var tikai mācīties un mācīties - apbrīnojamas ir viņa darba spējas, talants, humors un lielā cilvēcība. Piedaloties tāda līmeņa koncertos, katrs dziedātājs bagātinās ar emocijām, kuras citur un citādi nav iespējams gūt. Aizvadītajā 2014. gadā kopā ar R.Paulu veidojām dzejnieka Jāņa Petera 75 gadu jubilejas koncertu LU Lielajā zālē.  Šo programmu vēlāk nodziedājām arī Limbažu kultūras namā. Maestro kora dziesmas esam iemūžinājuši CD a cappella, kur klausītāji var iepazīt komponista R. Paula klasisko mūziku. komponistu no klasiskās mūzikas puses.

Kas ir tie mirkļi, notikumi, lietas, kas Jums sniedz gandarījumu un laimes izjūtu?

Mūzikas mākslā tie ir mirkļi, kad tu jūties gandarīts pēc labi padarīta darba, esi atzīts, novērtēts, saprasts. Gandarījuma izjūtu nevar nopirkt ne par kādu naudu, to var iegūt tikai ar neatlaidīgu darbu, ar sirds darbu, un mans sirdsdarbs ir kora dziedāšana. Kaut reizēm ir pieredzētas arī mazas neveiksmes, vienmēr ir prieks par dziedātājiem. Tā ir neizsakāma pilnības un atbildības sajūta - dziedātājs tev uzticas. Rezultātā šo uzticību tu pārvērt mākslinieciskā sniegumā. Esmu ļoti gandarīts, ka mans darbs ar koriem ir novērtēts – no 1989. gada esmu Latvijas skolu jaunatnes, Gaudeamus un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents. Tie ir neizmērojami laimes mirkļi, kad tu stāvi divpadsmit tūkstošu dziedātāju priekšā un viņi visi pakļaujas tavai diriģenta rokai.  Ja cilvēki lieto narkotikas, lai apreibinātos un “būtu laimīgi”, tad diriģēšana ir mana narkotika. Es bez tās nevaru.

No kā cilvēkiem vajadzētu atteikties?

No mantu kulta, no neizmērojamas alkatības. Cilvēki dažkārt ir gatavi pārdot savu dvēseli, lai gūtu savu labumu. Es cienu tos, kas ar savu darbu sasniedz savas dzīves virsotnes un izvirzītos mērķus, neiekāpjot melnajās un netīrajās darījumu lietās.

Kādas īpašības cilvēkos Jūs cienāt visvairāk?

Godīgumu gan pašam pret sevi, gan citiem. Man nav saprotama cilvēku neizmērojamā alkatība, liekulība un vēlme negodīgiem līdzekļiem, ar skaistiem vārdiem maldinot sabiedrību, sakārtot savas personīgās lietas. Man ir prieks par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas bērnus iesaista koros un deju kolektīvos, ir aktīvi sabiedriskos pasākumos un Valsts svētkos, lepojas ar to, ka ir saimnieki savā zemē, nevis brauc uz ārvalstīm un apgalvo, ka ir Latvijas patrioti. Mūsu Latvijas zemei katram latvietim vajadzētu būt vienīgajai mīļākajai vietai pasaulē! Un tikai mūsu pašu rokās - mūsu darbos - ir spēks un vara, lai Latvijā valdītu pārticība kā garīgajā, tā materiālajā ziņā.

Kas jādara, lai kora dzīve neapsīktu?

Ir jāsakārto izglītības sistēma visos līmeņos. Jāveido spēcīgs pamats jau sākumskolā. Visi skolēni metodiski pareiziem paņēmieniem muzikāli jāattīsta. Dziedāšanas stunda bērnu vispārējā attīstībā ir tikpat svarīga kā matemātikas stunda. Ja mēs zaudētu matemātiku, mums krietni pazeminātos loģiskā un analītiskā domāšana, bet, ja mēs bezatbildīgi izturēsimies pret mūzikas mācību un kora kustību skolās, mēs ātri vien pazaudēsim Dziesmu svētkus. Skolas kora mēģinājumi nedrīkst būt otrajā plānā - kas atnāks, tas atnāks! Korim katrā Latvijas skolā ir jābūt mācību procesa sastāvdaļai. Ja mēs pazaudēsim Dziesmu svētkus, mēs zaudēsim arī Latviju kā dziesmoto zemi. Vai mēs to gribam?

 

 

 

Alise Patmalniece

Komentāri