Berries

Ķekavas novads 100 gados

06.11.2018 | Aija Grīnvalde
First_page__m3301_19

Fotogrāfija – termins, ko lietojam gandrīz 180 gadus, to ieviesa 1839.g. angļu astronoms Sers Džons Heršels. No grieķu valodas tas nozīmē- zīmējums ar gaismu.

Fotografēšanas vēsture aizsākās ap 1826.g., kad Žozefs Nikefors Nīpss (Nicepore Niepce) uzņēma pirmo zināmo fotogrāfiju, kas pastāv vēl joprojām – skatu no savas mājas loga Burgundijā. Viņš to nosauca par heloigrāfiju. 1838.g. Parīzē Luijs Dagērs (Louis Daguerre) uzņēma pirmo fotogrāfiju jeb dagerotipu ar cilvēkiem. Jau tajā pašā gadā par dagerotipijas attēliem ziņoja Rīgas laikraksti un 1842.g. uzņēmīgi cilvēki piedāvāja apskatei gaismas gleznas. Fotogrāfijas muzeja krātuvē saglabātie attēli attiecas uz 19. gadsimta 50. gadu otro pusi un saistīti ar fotogrāfu Roberta Borharda un Alfona Bērmana vārdiem. Par latviešu fotogrāfijas pirmo personu uzskata Mārtiņu Bucleru, kurš 1897.g. atvēra savu fototodarbnīcu Siguldā. Viņš pirmais izteica idejas par fotogrāfijas iesaistīšanu kultūrvēsturiskās informācijas saglabāšanā un rosināja darīt to sistemātiski. Viņam bija drosme aicināt kopt nacionālās identitātes vērtības.

No 20.gs.sākuma saglabājušies attēli rāda romantiskus portretus un ainavas. Mārtiņa Lapiņa, Jāņa Rieksta, Artūra Dulbes, Roberta Johansona darinātie portreti ir gandrīz vai katrā Latvijas ģimenes albumā.

Ķekavas novadpētniecības muzeja krājumā senākās fotogrāfijas ir datējamas ar 19.gs. beigām. Pārsvarā tie ir portreti, bet ir arī kāda Ķekavas ainava. Vairums fotogrāfiju autoru nav zināmi. Sākot ar 1921.g. Ķekavu un apkārtni sāka fotografēt brāļi Āboltiņi - Pēteris un Nikolajs. Pēteris bija profesionāls fotogrāfs, viņa fotosalons atradās Ķekavas centrā “Īgumos”. Pēc Otrā pasaules kara viņš strādāja fotodarbnīcās Ogrē un Baldonē, bet Ķekavā “Sildukuros” un, kad tika ievilkta elektrība, savos “Dravniekos”. Jau 20. gs. 20.-30. gados P. Āboltiņa fotogrāfijas publicētas Latvijas presē, arī žurnālā “Atpūta”. P.Āboltiņš kolhozā neiestājās, bet finansu daļā saņēma patenti un varēja brīvi fotografēt, ko arī darīja līdz pat 1983. g., uzņemot svētkus, ģimenes godus, skolu izlaidumus, kā arī ainavas. Jau 1960.g.beigās viņš sāka izgatavot krāsu foto. Viņa fotogrāfijas var atpazīt vai nu pēc zīmoga otrā pusē, vai pēc uzraksta uz fotogrāfijas apakšējā malā. Pēc 2.pasaules kara kolhoza dzīvi iemūžināja Jēkabs Azauckis, putnu fabrikā “Ķekava” fiksēt ikdienu un svētkus bija atļauts Pēterim Kāpiņam, Ķekavas PMK objektos gan ar fotoaparātu, gan kinokameru darbojās Armīns Bička. Bet tieši sākot ar 20.gs.60.gadiem fotokameras parādījās arī ģimenēs un līdz ar to daudzos ģimenes albumos ir draugu, radu un paziņu fotografētās bildes, kuru autorus neviens nav pierakstījis.

Ar digitālās fotogrāfijas attīstību un tās ērto lietošanu strauji pieauga vizuālo attēlu skaits. Kā rakstīja profesors Ernsts Hans Gombrihs (Gombrich, Ernst, Hans): “Sācies vēsturisks laikmets, kad attēls ieņem nozīmīgāku vietu par rakstīto vārdu.”

Tāpēc Ķekavas novadpētniecības muzejs aicina aplūkot “gaismas gleznas”, kurās redzami Ķekavas novada cilvēki un ainavas, sākot ar 20.gs.sākumu līdz pat mūsdienām, muzeja krājuma izstādē “Ķekavas novads fotogrāfijās 100 gados”. Izstāde atvērta no 8.novembra līdz 1.decembrim. Muzeja darbinieki ir sagatavojuši arī darbošanās iespējas mazajiem apmeklētājiem un nelielu ieskatu fotogrāfijas tapšanas procesā pirms digitālās ēras.

Esiet laipni gaidīti šajā svētku mēnesī muzejā!

Aija Grīnvalde, muzeja galvenā krājuma glabātāja

Komentāri