Berries

Karikatūrists ar zīmuli rokās. Gatis Šļūka

20.10.2014 | Inga Ikauniece
First_page_uzkeries

Neraugoties uz to, ka Gatis Šļūka ir vēl jauns, mākslinieka vārds un uzvārds ir pazīstams visā Latvijā. Par savu dzīvesvietu Gatis un viņa ģimene ir izvēlējušies Titurgu, tādēl atļaušos nodēvēt viņu par novadnieku un aicināt uz sarunu. Gatis neiebilst.

 

Vārds uzvārds - Gatis Šļūka

Vecums – 35 gadi

Nodarbošanās – karikatūrists

 

Dzimtā puse - Rauna

Šobrīd dzīvo – Titurgā

Sieva Elīna, dēls Renārs un Olivers.


  Izglītība

Latvijas Mākslas akadēmija, grafikas nodaļa –
iegūts maģistra grāds mākslā

Rīgas Lietišķās mākslas koledža
(tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola);

Priekuļu bērnu mākslas skola

Darba vieta:Latvijas Avīze

 

 

Vai vari nodefinēt – kas ir karikatūrists?

Man gan nav savas formulas, bet te droši vien varētu pameklēt Google vai kādā vārdnīcā – pilnīgi iespējams, ka atradīsies kāds šķirklis ar precīzu skaidrojumu. Bet, manuprāt, karikatūrists – tas ir cilvēks, kas zīmē un cenšas asprātīgi vai pat saasināti attēlot lietas, kas norisinās apkārt. Vispār jau karikatūristi ir daudz un dažādi, un arī tēmu, ko katrs zīmē, ir daudz – notikumi, situācijas, sadzīviskas lietas, kas patiesībā ne vienmēr ir smieklīgas. Karikatūra plašākā izpratnē ir ilustrācija ar zemtekstu, kas liek padomāt, tā drīzāk ir ironija vai sarkasms par attiecīgo tēmu.

Valda stereotips, ka karikatūrists ir tāds kā komiķis, katrā ziņā cilvēks ar izcilu humora izjūtu. Vai tā ir?

Kaut kādai humora izjūtai, protams, ir jābūt, tomēr arī humora izjūtas dažādiem cilvēkiem atšķiras. Ir cilvēki, kuri it kā joko, bet viņus īsti nesaprot. Tāpat mēdz būt arī dažādi karikatūristi. Arī es pats zīmēju dažādas karikatūras – smieklīgas un mazāk smieklīgas, taču vienmēr cenšos, lai pašam ir interesanti.

Tu zīmē Latvijas Avīzei, Sporta Avīzei..

Sporta Avīzei vairs nē, kopš tā ir mēneša izdevums. Vēl žurnālam FHM zīmēju ilustrācijas anekdotēm. Šeit gan es pats tēmas nemeklēju un neizvēlos, man iedod mēneša anekdoti un es to ilustrēju.

Un kā tas notiek Latvijas Avīzē – Tu pats meklē tēmas, par kurām zīmēt, vai to nosaka redaktors?

Tas notiek dažādi. Latvijas Avīzē katru piektdienu tiek publicēta tā dēvētā Smejlapa, kurā ar humoru tiek apskatīti nedēļas aktuālākie notikumi. Visbiežāk notiek tā, ka, satiekoties ar redaktori (Lindu Rasu), pārrunājam, kādas idejas man pašam nedēļas gaitā jau radušās, bet ir reizes, kad redaktorei ir kāda doma un viņa jautā, vai ņemšu to. Jāatzīst, ka ne vienmēr mūsu domas saskan, bet lielākoties mēs kopīgi vienojamies. Tāpat zīmēju ilustrācijas lasītāju vēstulēm vai kādai citai avīzes rubrikai – šajā gadījumā tēma ir gatava, tā tikai asprātīgi jāatspoguļo. Protams, politika ir pirmā tēma, kas nāk prātā, runājot par karikatūru. Bet tā nebūt nav vienīgā. Man pašam tuvākas ir sadzīviskās tēmas, kas nav piesaistītas kādam konkrētam notikumam – ja izdevies izdomāt labu joku, tas nenoveco un savu aktualitāti saglabā arī pēc 10 vai 20 gadiem - cilvēki skatīsies un tas joprojām būs smieklīgi.

Kā Latvijā ir ar Taviem amata brāļiem, šķiet, nav īpaši daudz citu plašākai publikai atpazīstamu uzvārdu.

Tā gluži nav. Ir Latvijā vairāki ļoti labi karikatūristi. Nav jau tā, ka līdz ar „Dadža” pēdējo izdevumu Latvijā beidzās karikatūra. Kā jau jebkurā nozarē – ja dziļāk nemeklē, tad redzama ir tikai virspusējā informācija. Jautājums ir, kur karikatūras publicē un cik plašai auditorijai tās ir pieejamas. Zinu, ka „Dienā” vēl publicē karikatūras, „Neatkarīgajā” laikam vairs nē. Avīzes Latvijā arī lielākas nepaliek, līdz ar digitālo mediju straujo attīstību. Lielākā daļa kanālu, kur karikatūristi publicējas, ir pieejami internetā - tie ir blogi un privātās mājas lapas, kuras apmeklē šaurs zinātāju un fanu loks. Un tā nu sanāk, ka tādam vienkāršam garāmgājējam visi šie darbi paliek neieraudzīti. Īpaši, ņemot vērā to, ka informācijas apjoms, kas katru dienu pieejams dienišķajam interneta lietotājam, ir milzīgs. Tas, kāpēc manu uzvārdu Latvijā vairāk atpazīst, iespējams, ir daļēji arī tādēļ, ka pats uzvārds ir veiksmīgs. Viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir vai Šļūka ir pseidonīms, bet, nē, tā nav. Tas patiešām ir mans īstais uzvārds. Laikam viegli paliek atmiņā.

Karikatūrists ir Tava pamatnodarbošanās, bet darbs avīzē nav vienīgais, ko Tu dari?

Jā, tā ir. Esmu zīmējis ilustrācijas arī dažām grāmatām. Bet to nav īpaši daudz. Izdevniecības Lauku Avīze izdotā Makšķernieku un Mednieku gada grāmatas ir vienas no tām, kurās tiek izmantotas manas gada laikā zīmētās karikatūras. Ir arī viens romānu autors vārdā Jānis Valks, kura grāmatas esmu ilustrējis. Man ir arī pašam sava karikatūru izlase, ko, starp citu, izstādes laikā par īpašu cenu var nopirkt Ķekavas muzejā. Šī grāmata ir izdota jau kādu laiku atpakaļ, bet, varu pačukstēt, ka drīzumā tiek plānots izdot vēl vienu karikatūru izlasi „Gatis Šļūka. Karikatūras Nr.2”, bet pagaidām tas vēl ir darba procesā.

Tu esi apguvis arī animāciju. Esi mēģinājis apvienot to ar karikatūru?

Jā, esmu beidzis animācijas kursus un izmēģinājis savus spēkus šajā lauciņā. Un, jā, veidojot animācijas filmas, var izmantot arī karikatūras. Ja ir idejas un laiks, tad visu kaut ko var uztaisīt. Latvijā darbojās zviedru animācijas kompānija A Film Latvia, kas organizēja kursus un animācijas filmu veidošanā izmantoja latviešu animatoru darbu. Tepat uz vietas, Latvijā animācijas filmas no A līdz Z reti kad veido, bet te zīmē fragmentus, epizodes pēc ārzemju režisoru pasūtījuma. Vispār latviešu animācija ir atzīta kā augsta līmeņa, turklāt izmaksas noteikti ir zemākas nekā, piemēram, Francijā. Varu minēt piemēru - filma „Randiņš Belvilā”, kuras veidošanā piedalījās animatori no filmu studijas „Rija” un par kuru vietējie skaļi teica, redz, mūsu „Randiņš Belvilā” izvirzīts Oskaram. Bet te cik zināms tika zīmētas vien atsevišķas epizodes, kas tālāk tiek apstrādātas un montētas ārzemēs. Es pats gan neesmu nopietni pievērsies animācijai, kaut gan pēc kursu beigšanas no zviedriem saņēmu atzinīgus vārdus un pat darba piedāvājumu. Taču sapratu, ka animācija tomēr man nav tik tuva kā karikatūra. Ja es varu radīt pats savus darbus, turklāt vēl ar to pietiekami nopelnīt, tad kādēļ man animēt citu darbus, līdz varbūt kaut kad es varētu animēt pats savējos.

Karikatūra ir viens šaurs vizuālās mākslas novirziens. Vai neesi mēģinājis arī ko citu, piemēram, gleznot?

Protams, mācoties akadēmijā, bija jādara praktiski viss – gleznoju, taisīju grafikas, apguvu visas tradicionālās tehnikas. Grafika – tas neaprobežojas tikai ar spalvaskātu un tušu, tas ir nedaudz sarežģītāk, tā ir nopietna māksla. Tam visam ir iziets cauri. Esmu piedalījies vairākās grafikas mākslas izstādēs. Tomēr pēc akadēmijas beigšanas no grafikas un glezniecības atgriezos pie karikatūras. Man patīk tāds teiciens – ja var negleznot, tad labāk negleznot. Tā nu es daru, to, kas man vislabāk patīk un arī sanāk.

Mūsdienās arī modernās tehnoloģijas ir pielāgotas zīmēšanai. Kā ir ar Tevi, vai Tu dod priekšroku tehnoloģijām vai tomēr turies pie papīra un zīmuļiem?

Es zīmēju uz papīra un ar zīmuļiem, jā. Vismaz sākotnējo skici noteikti, tāpat kā lielākā daļa karikatūristu, joprojām zīmēju uz papīra, tas ir patīkams process – apsēsties pie A4 vai A3 formāta lapas ar zīmuli rokās. Protams, tālākā procesā nesmādēju arī visas citas zīmēšanas iespējas, piemēram, planšetdatoru, datoru. Tas ir tā, ka pa skārienjūtīgu virsmu zīmē ar tādu kā zīmuli un skaties ekrānā, kas no tā visa sanāk. Meklēju dažādas iespējas un programmas, ko izmantot, lai pašam būtu interesanti, lai nebūtu viss vienā stilā ieskrāpēts ar zīmulīti. Tehnoloģiju izvēlos arī atkarībā no idejas – ja jāizmanto kāds logo vai vairāk teksta, tad izmantoju datoru. Man pašam ir pārliecība - jo tavā arsenālā ir vairāk instrumentu un prasmju, jo plašākas iespējas izpausties un jo interesantāks Tu esi auditorijai.

Cik ilgi top viena karikatūra? Un vai ir iespējams izmērīt tavu produktivitāti dienā, mēnesī.. Vai vari saskaitīt, cik karikatūras tu esi uzzīmējis savā dzīvē?

Nē, noteikti nē. Visas saskaitīt nav iespējams, to ir ļoti daudz. Un ar to produktivitāti ir tā, ka, ja viens portrets privātā pasākumā top, piemēram, piecās minūtēs vai arī ja avīzei karikatūra top apmēram stundu vai divas, tas nenozīmē, ka varu nonstopā zīmēt un saražot dienā astoņas karikatūras. Tas nav iespējams, jo smadzenes taču izpumpējas. Tas nav vienveidīgs biroja darbs no tikiem līdz tikiem. Tā kā es strādāju pārsvarā mājās un esmu pasargāts no biroja kņadas, tad es pats plānoju savu laiku, meklēju tēmas un nosaku sev darba grafiku un termiņus. Nav jau tā, ka neaizbraucu uz darbu un visu laiku pavadu četrās sienās, bet mūsdienās ir tā privilēģija, ka informācija par svarīgo, par jaunumiem un notikumiem ir pieejama visur. Nav iespējams no tās aizmukt. Atliek atvērt internetu, Twitteri, ziņu lapas un tu saņem virspusēju informāciju par visu. Tiklīdz kāda tēma ieinteresē, protams, izlasu, izpētu dziļāk,  jo nepietiek virspusēji padzirdēt tēmu, tā jāizpēta dziļāk, lai varētu atspoguļot to karikatūrā.

Tu esi zīmējis daudzus sabiedrībā atpazīstamus cilvēkus. Vai nav bijuši konflikti vai pat tiesvedības par goda aizskaršanu?

To man bieži intervijās jautā, bet vienmēr nākas apbēdināt lasītāju, ka nē, nekādu tiesvedību vai asu konfliktu un skandālu nav bijis. Kad sāku zīmēt Sporta Avīzei, esot bijuši pāris neapmierināti zvanītāji, kas apvainojušies par kādu no jokiem. Laikam sportisti vēl nebija pieraduši, ka viņus zīmē. Līdz tam tika zīmēti pārsvarā politiķi, sportistus un trenerus liku mierā. Bet jāatzīst, pat tad, ja par kādu personību esmu kaut ko ne īpaši glaimojošu uzzīmējis, no pašiem personāžiem esmu saņēmis drīzāk atzinīgu novērtējumu. Nav tik bēdīgi, ka latvieši izceltos ar humora izjūtas trūkumu, lielākajai daļai cilvēku pie mums ar to lietu viss ir kārtībā. Latvieši māk pasmieties par sevi. Protams, ir izņēmumi, bet tādi ir salīdzinoši reti.

Šobrīd aktualitāte numur 1 – vēlēšanas. Vai var atļauties pilnīgi brīvi zīmēt par politisko situāciju valstī?

Protams, var. Ja nevarētu, tas būtu ļoti bēdīgi. Es kā karikatūrists esmu ar visām četrām par demokrātiju un neatbalstu nekādus spriedelējums par autoritāro režīmu un to, ka latviešiem vajag stingru roku un vienu vadoni, kas visas lietas sakārtos. Nē. Šādos apstākļos karikatūristam klātos grūti.

 

Inga Auziņa

Komentāri