Berries

Kādā jaukā upes lejā kājas jāieloka dejā! Zaļumballes Ķekavas novadā

16.08.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_kolhoza_za_umballe_kla__ukaln__j__os__mp_2946_sign

        19. gadsimtā lauku ļaužu, kuri lielākoties bija zemnieki, dzīve noritēja muižas kontrolē. Iziešana sabiedrībā – ik svētdienu baznīcā. Un vēl krogs, kur varēja arī  padziedāt un padejot. Plašāka pulcēšanās saviesīgos un kultūras pasākumos sākās līdz ar biedrību dibināšanu. Labdarības biedrība Doles salā dažos gados paguva izveidot nelielu vīru kori, kurš piedalījās III Vispārīgajos Latviešu dziedāšanas svētkos 1888. gadā.  Plašāk darbību izvērsa Pulkarnes Labdarības biedrība, dibināta 1890. g. rudenī. Kā rāda nosaukums, biedrība līdzekļus, iegūtus no kultūras un izklaides pasākumiem, daļēji atvēlēja labdarībai. Sākumā pasākumus rīkoja Pulkarnes skolā, bet vēlāk – 1896. gadā uzceltā Doles pagastnama sapulču zālē. Kā rāda atskaites, iesniegtas Rīgas apriņķa priekšniekam un Policijas pārvaldei, līdztekus savējo amatieraktieru izrādēm un tolaik populārajiem jautājumu un atbilžu vakariem rīkoti arī bērnu svētki, masku balles, deju vakari un zaļumballes[1], piem., 1893. gadā tādas bijušas četras. Tās rīkotas ne tikai pie Pulkarnes skolas, bet arī pie Bērzmentes dzirnavu ezera – protams, izprasot ne tikai policijas, bet arī Bērzmentes muižnieka atļauju. Bet 1899. gadā sākās sadarbība ar Ķekavas Šļūku mājas saimnieku Kalniņu, un turpmāk zaļumballes notika arī šīs saimniecības teritorijā Ķekavas dzirnavezera augšgalā. 1903. gadā biedrībā bija 83 biedri, bet tās darbība beidzās līdz ar represijām pēc 1905. gada revolūcijas.

        Taču jau 1908. gadā viens no tās kādreizējiem vadītājiem, skolotājs Viktors Ramāns kopā ar domubiedriem nodibināja Doles Saviesīgo biedrību. Līdz pat Pirmajam pasaules karam tā izvērsa gana plašu kultūras darbu, neaizmirstot arī izklaides. Zaļumballes rīkotas gan „jaukajā Doles-Ķekavas meldera saliņā”, piem., „Jēkaba balle 1908. g. 27. jūlijā”, gan pie Cālīšu mājām Bērzmentē, kā arī turpinājās sadarbība ar Šļūku saimniekiem, piem., 1909. g. 24. jūnijā, domājams, neoficiālā Jāņu svinēšanā: „no plkst. 2-iem dienā līdz 1-iem naktī. Deja pie labas mūzikas. Vakarā uguņošana. Ieeja 30 kap. Biedriem puscena. Biļeti lūdz piespraust redzamā vietā.” Ziedots arī labdarībai – „atlikums par labu Doles pagasta bāreņiem.” Zaļumballe rīkota arī Ķekavas dzirnavsaliņā, izprasot atļauju dzirnavu nomniekam; arī šī sarīkojuma ienākumu tīrais atlikums ziedots labdarībai – diviem novadniekiem, kuru ēkas gājušas bojā ugunsgrēkā. Kad 1910. g. sākās Ķekavas kroga pārbūve, uzceļot otro stāvu ar telpām Doles Saviesīgās biedrības kultūras pasākumiem, tad zaļumsvētkus un Bērnu svētkus rīkoja arī pļaviņā starp šo ēku, šoseju un Ķekavas upi. Piem., 1910. g. 6. jūnijā Vasarsvētkos un  zaļumballi18. jūlijā. Un arī turpmāk – „ar deju pie labas ragu mūzikas” – līdz mierīgo dzīvi mūsu novadā pārtrauca Pirmais pasaules karš.

      Katlakalna Bibliotēkas biedrība (dibināta1908. g.) zaļumsvētkus rīkoja gan Doles salas lejasgalā pie „Šaues kunga villas” tvaikonīša piestātnes „Annuška” apkaimē, gan pie Titurgas upītes ietekas Daugavā. Protams, bija vajadzīga ne vien varas iestāžu atļauja, bet arī oficiāla teritorijas saimnieka piekrišana. Nodrošināta arī informācija. Piem., afišā norādīts, ka 1911. g. 24. jūlijā zaļumballi rīko „pie Svīkuļu mājas jaukajā Titurgas upes līcī pie Bauskas šosejas netāļ no tvaikoņa piestātnes „Dzelzskal”. Satiksme ar kuģi „Dahlen” no Rīgas. Vakarā uguņošana.” Bet jau pēc dažiem gadiem, tāpat kā kaimiņpagastos, sarīkojumu ienākumu tīrais atlikums ziedots karā ievainoto lazaretēm. Kad bija beigušās Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības kara kaujas un novadnieki atgriezās dzimtajā pusē, biedrība darbu atjaunoja.

         Arī Latvijas Republikas laikā laukos nebija algotu kultūras darbinieku. Taču 1922. gada Pašvaldību likums noteica, ka pagasta padome ir atbildīga par Tautas nama darbu, t. i., par kultūras dzīvi savā pagastā. Tādēļ nopietnie vīri sēdēs lēma ne tikai par saimnieciskajiem jautājumiem un atlaidēm Tautas namā rīkotajiem biedrību kultūras pasākumiem, bet arī apsprieda, piem., Puķu balles, Masku balles vai zaļumballes rīkošanu un dalīja pienākumus – kurš sameklēs orķestri, kurš organizēs biļešu pārdošanu, kurš rūpēsies par kārtības nodrošināšanu u. tml. Bufetes turēšanu gan izdeva vairāksolīšanā. Taču daudz kas bija atkarīgs arī no biedrību aktīvistiem un vietējām aizsargu nodaļām. Savus pasākumus organizēja Katlakalna Bibliotēkas biedrība, Dolē/Ķekavā – vietējā Lauksaimniecības biedrība un Doles Lasāmais klubs, tagadējos Mellupos – Iecavas-Mežinieku Lauksaimniecības veicināšanas biedrība.

          Un, protams, neizpalika zaļumballes. Dolē / Ķekavā tādas rīkotas arī pēc kapusvētkiem. Pārnovadnieks Alfrēds Dziļums, jau dzīvojot mītnes zemē Zviedrijā, savā atmiņu grāmatā „Pēdas rīta rasā” raksta: „Katru vasaru jūlija pēdējā svētdienā Doles pagasta ļaudis satikās kapu svētkos. Vispirms vecākā paaudze satikās pie kapsētas, lai noklausītos mācītāja sprediķi, bet pēcpusdienā jaunieši pulcējās turpat Ķekavas  dzirnavu līcī, kur notika slavenās Doles kapusvētku balles.” Bet fotogrāfs Pēteris Āboltiņš 1926. gada vasarā fotografējis ļaužu saietu zaļumos tajā pašā pļaviņā pie Doles Tautas nama, kura redzama šeit pievienotajā 1911. gada fotogrāfijā. Joprojām iecienīta vieta bija Ķekavas dzirnavu ezera saliņa, kura īpašu notikumu piedzīvoja 1939. gada vasarā. Pagastvalde aicināja novadniekus ierasties ģērbušos tautastērpos, jo filmēs zaļumballes skatu V. Lapenieka filmai „Zvejnieka dēls”. Uzmanīgi šo filmu skatoties, zinātājs var pamanīt, kā ballenieki steidzas pa laipiņu saliņas virzienā, un līdzās Oskara lomas tēlotājam Pēterim Lūcim var ieraudzīt dažus Rīgas 5. aizsargu pulka Doles nodaļas deju kolektīva dalībniekus, kā arī jaunieti Veltu Pundiņu tautastērpā un viņas draudzeni.

        Vācu okupācijas laikā sabiedriskie saieti bija pakļauti kara laika likumiem,  nedrīkstot ieilgt vēlā naktī. Tomēr Katlakalna pagastā, kur aktīvi darbojās tolaik atļautās sporta biedrības „Daugavieši” dalībnieki (piem., šķēpmetējs Jānis Stendzenieks, lodes grūdējs Eduards Otomārs Jēkabsons u. c.), 1943. gada vasarā pēc sacensībām Govspēdā izvērtās improvizēta zaļumballe: „Katram saimniekam ratos līdzi bija pīrāgi, biezpienmaizes un pa kādai pašbrūvētai dzimtenes pudelei. Uz vakara pusi saimnieki grupējās kopā uz sadziedāšanos. Miķelsonu Jānis bija paņēmis līdzi akordeonu. Spēlējot un dziedot, visus aizrāva līdzi dejās. Bija atbraukuši mežsargi ar savām kundzēm. Mežsargs Gailis Hermanis, ar zaļo mežinieka formu, ar sievu Līviju. Mežsargs Sedlinieks Atis ar kundzi Annu no Dzelzkaļu apgaitas. Arī mežsargs no Skultes apgaitas Bite Eidis ar savas kundzes un kaimiņu Skultes Skaidrītes sabiedrību. Vietām bija redzami arī armijas formās tērpti vīri. Jaušams bija nenovēršamais, ka daudziem kuru katru brīdi vajadzēs iet karot, kas arī pēc mēneša notika. Kompānijās dziedot skanēja dziesmas – Es karā aiziedams, Dzintra, latvju meitene mīļotā – kuras klausoties uznāca raudiens. Svētkos daudzi saimnieki ar kundzēm bija no paša sākuma – tā apaļīgais dārznieks Gulbis Arvīds ar kundzi Liliju, Jēkabsons Zigis ar kundzi, brāļi Damalti – Ludvigs un Fridrihs ar kundzēm, Rubeņu Jecis ar kundzi Skaidrīti, Kalniņa kungs ar kundzi, saimnieks Svīkulis ar kundzi, kā arī brāļi Vāveres Jēkabs un Rūdolfs ar kundzēm Annu un Skaidrīti.”

         Padomju laikā brīvdabas pasākumiem Ķekavā joprojām iecienīta vieta bija Dzirnavsaliņa – kaut arī paša dzirnavu ezera vairs nebija. Ja ideoloģisku apsvērumu dēļ oficiāli nelietoja nosaukumu zaļumballe, tomēr būtība taču saglabājās. Arī tad, ja 24. jūnijā nedrīkstēja atzīmēt Līgo svētkus, bet rīkoja Darba svētkus. Tomēr laiki mainījās, un  jau 1970. gados kolhozs „Ķekava” svinēja Jāņus – gan pie Bērzmentes dzirnavezera, gan Daugavas malā Zušukroga apkaimē, gan Katlakalna Govspēdā, līdz uzcēla estrādi Klaņģu kalnā, kur 1989. gadā svinēja arī kolhoza jubileju.

         Mūsdienās estrāde un deju grīda no kādreizējās dzirnavsaliņas pārcēlusies vairāk uz leju gar upīti un dažādi svētki zaļumos notiek ābeļdārzā pie kādreizējās skolas / pagastnama.  Arī katlakalnieši atrod vietu brīvdabas pasākumiem un šogad pievienojas Latvijas simtgades zaļumballei.  

           Un joprojām, kad muzikanti cilā ragus, uzplaiksnī senā šlāgerziņģe – Kādā jaukā upes lejā Kājas jāieloka dejā

Velta Strazdiņa,

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste

Izmantotie materiāli:

Dziļums A. Pēdas rīta rasā. Grāmatu Draugs, 1964.

Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums

Latvijas Valsts vēstures arhīva 14. fonda 2. apraksta 422. lietas 39. lp.; 54. fonda 1. apraksta 816. lietas 101., 334. lp.; 1090a lietas 47. lp.; 1153a lietas 209., 323.-325. lp., 529. un 530. lp.; 1153b lietas 318.-323. lp.; 1298. lietas 32., 37. lp.; 1417_7. lietas 80. un 81. lp.

Fotogalerija

[1] Atskaitēs, kuras bija jāiesniedz krievu valodā, šis pasākums saukts празднество в зелени, varētu teikt – zaļumsvētki.

Komentāri