Berries

Jūlija jubilārs. Pirmā pasaules kara dalībniekam, skolotājam un pagasta sabiedriskajam darbiniekam Jānim Sējam 130

27.07.2017 | Aija Grīnvalde
First_page_1924._g._3._maijs_sign

Jānis Sēja dzimis 1887. gada 24. jūlijā (pēc vecā stila) Tilderkrogā. Drīz tēvs sāka no Doles muižas rentēt Kuģus. Jānis, tāpat kā vecākais brālis Pēteris un māsa Katrīne, mācījās Doles draudzes skolā Ķekavā.

Vēl mūža nogalē viņš atcerējās tolaik valdošo diskrimināciju: „Kad es deviņu gadu vecumā sāku iet skolā, tad galvenā tendence bija pārkrievošana. Klasē latviski nedrīkstēja runāt. Klases vecākajam (Ķekavas draudzes skolā) lika izdrāzt no koka medāli ar uzrakstu „Говори по русски”, ko pakāra kaklā tam, kas kādu vārdu latviski bija pateicis. No rīta klases vecākais klausījās, kuru nu pirmo pieķers. Tālāk atkal ķēra nākošo, lai pats tiktu no medāļa vaļā. Skolotāji paši jau nemaz tik ļoti uz to pārkrievošanu neizgāja. Darīja tikai to, ko no viņiem prasīja.” Skolotājs tolaik bija Viktors Ramans, vēlākais vairāku latviešu valodas mācības grāmatu autors.

Draudzes skolu Jānis beidza 1903. g., kad par otro skolotāju tur jau strādāja viņa vecākais brālis Pēteris. Izglītība turpināta Ņekrasova Lauksaimniecības skolā Krievijā. Bet 1905. gada revolūcijas kulminācijas laikā šī mācību iestāde bija slēgta. Jānis atgriezās Ķekavā, kļūstot par aculiecinieku tālaika norisēm pagastā. Ierodoties soda ekspedīcijai, brālis Pēteris (Rīcības komitejas priekšsēdētājs) emigrēja, dzimtas māja ilgāku laiku bija aplenkta un uzraudzīta, bet Jānis ticis nežēlīgi sists un pat vests uz nošaušanu, lai izdabūtu no viņa kādas ziņas par aizbēgušajiem. Tēvs šajā laikā jau bija miris, un Jānis – nu jau ģimenē vienīgais vīrietis – neraugoties uz apdraudējumu un nepakļaujoties mātes un radu prasībām, atvēlēja no Kuģiem izvadīt soda ekspedīcijas nošauto kaimiņu Juri Simenovu, kura Beitiņi bija nodedzināti.

Pēc traģiskajiem notikumiem Jānis atgriezās Ņekrasova Lauksaimniecības skolā, 1907. g. to pabeidza un atgriezās dzimtajā pagastā. Kļuvis pilngadīgs (tolaik 21 g. v.), jau 1908. gada rudenī piedalījies pagasta iedzīvotāju sapulcē un no saimnieku kalpu kategorijas ievēlēts kā deputāts uz pašvaldības amatpersonu vēlēšanu sapulci; tātad uzskatīts par autoritāti.

Lauksaimniecības zināšanas liktas lietā nelielās saimniecības uzturēšanai, bet profesijas ieguvē viņš sekoja brāļa pēdās, t. i., kļuva par skolotāju, eksāmenam sagatavojoties pašmācības ceļā. Pirmmācības skolu skolotāja tiesības iegūtas 1908. g., taču bija jādodas dienestā, no kura gan drīz tika atsvabināts – kā vienīgais apgādnieks mātei – un 1910. g. sāka darbu Doles salas pagastskolā kā palīgskolotājs pie Jāņa Zandera.

Jānim Sējam paticis darbs ar bērniem un arī latviskās vērtības joprojām bijušas svarīgas. To apliecina viņa stāstījums folkloras vācējiem 1960. gados: „Ar 1908. gadu sāka atmest dziedāšanas rotaļas, jo tās esot vācu rotaļu atdarināšana un tulkojums. Veidoja latviešu rotaļas. Sāka rīkot vairākas skolas kopā bērnu svētkus, kuriem speciāli gatavoja rotaļas; tās vadīja un iemācīja jaunie skolotāji. Svētkus parasti rīkoja uz Doles salas, kur sanāca Pulkarnes, Ķekavas, Salas un Pļavniekkalna skolas bērni. Ar izpušķotām laivām naktī vizinājās pa Daugavu.” Iecienītas rotaļas bijušas „Stāsti manīm, Daugaviņa”, „Šurp, Jāņa bērni”, „Es ar savu slotas kātu dancot gāju” u.c., bet no spēlēm – „Sist kačkiņas”, „Rīga”, „Uz akmentiņiem”.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jānis mobilizēts un dienējis uz 1025. sanitārā vilciena, bet kopš 1916. g. – Latviešu strēlnieku Rezerves pulkā un 8. Valmieras pulkā, ar kuru kopā nācies būt Petrogradā 1917. g. oktobra apvērsuma dienās. Instruktoru rotā viņš ieguvis kaprāļa pakāpi. Kā pedagogs demobilizēts 1918. g. februārī un līdz 1919. g. 1. septembrim darbojies kā skolotājs un audzinātājs bēgļu bērnu kolonijās Ufas guberņā.

Dzimtenē Jānis Sēja atgriezās ar brāļa Pētera palīdzību, kurš, sācis darbu Latvijas Republikas Ārlietu dienestā, vērsās pie Latvijas Miera delegācijas Maskavā priekšsēdētāja Vesmaņa: „Lūdzu mūsu delegāciju pieprasīt oficiāli pa Tautas izglītības komisariātiem, kas noticis ar manu brāli Ivanu Ivanoviču Sēju. Mans brālis sastāvēja karadienestā no 1914. g. Pēdējās ziņas bija par viņu, ka viņš bijis bērnu kolonijas vadītājs Ufas tuvumā. Pēc profesijas viņš ir skolotājs un ar politiku nav nodarbojies.”

Izrauts no pilsoņu kara plosītās Krievijas, J. Sēja jau 1921. g. rudenī sāka darbu Doles-Ķekavas pamatskolā, kura bija izvietota pagastnamā. Otrā stāva lielā sapulču zāle bija sadalīta četrās telpās, kurās izvietoja 6 klases (parasti kopā mācījās I ar II un III ar IV klasi, bet V un VI – katra atsevišķi). Pagrabstāvā bija garderobe, neliela ēdnīca ar produktu skapīšiem un dzīvoklītis apkopējai, pirmajā stāvā – dzīvoklis skolas pārzinim (direktoram), J. Sējas māsasvīram Pēterim Leitim. Attālāk dzīvojošiem skolēniem bija iespēja visu nedēļu palikt internātā.

Arī Jānim Sējam ierādīja nelielu istabiņu, lai mācību un audzināšanas darbam nepieciešamais laiks nebūtu ik dienas jātērē patālā ceļa mērošanai uz dzimtas Kuģiem. Viņš pasniedza latviešu valodu, ģeogrāfiju, matemātiku, krievu valodu, vingrošanu, glītrakstīšanu, ticības mācību, zemkopību, kooperāciju, arī militāro mācību un pēc Ventspils Rokdarbu darbnīcas kursu apmeklēšanas - arī rokdarbus zēniem. Bijis ne tikai Rīgas apriņķa Skolotāju arodbiedrības biedrs, bet arī aktīvi piedalījies pagasta sabiedriskajā dzīvē. Viņš vairākkārt ievēlēts Doles pagasta Revīzijas komisijā, kā valdes loceklis piedalījies māsasvīra Pētera Leiša izveidotā Doles Lasāmā kluba darbā, bijis Doles Lauksaimniecības biedrības priekšsēdētājs 1930.-1940. g., bet kopš 1940. g. 12. oktobra tās Revīzijas komisijas loceklis. Viņš piedalījies arī citās aktivitātēs – Brīvības pieminekļa komitejā, Uzvaras laukuma loterijas komisijā, strēlnieku piemiņas pasākumos u. tml.

Joprojām Jānim Sējam interesēja lauku darbi, īpaši biškopība. Tomēr  ikdienas darbi Kuģos lielākoties bija uz sievas Martas pleciem. Dēls Pēteris skolā darbojās mazpulku organizācijā un vēlāk mācījās Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā.

Pēc māsasvīra Pētera Leiša mīklainās nāves 1941. gada martā Jānis Sēja pieņēma skolas direktora posteni, un tajā bija ne tikai pirmā padomju varas laika mācību gada nogalē, bet arī vācu okupācijas laikā un pēc Otrā pasaules kara.

Sarkanās armijas „atbrīvotāji” Ķekavā ienāca jau 1944. gada oktobra vidū. Kāds viņu tanks pie viena arī „atbrīvoja” Jāni Sēju no rūpēm par bišu ziemošanu; izdzīvoja tikai divi attālāk novietotie stropi. No tiem gadu gaitā un prasmīgā darbā varēts gan dravu atjaunot, gan ar kaimiņiem padalīties.

Jau 1944. gada 15. oktobrī Jānis Sēja ar Rīgas apriņķa Tautas izglītības nodaļas vadītāja pavēli apstiprināts par Ķekavas pamatskolas direktora vietas izpildītāju. Bet tikai pēc desmit dienām seko viņa paša iesniegums: „Vēlos turpināt darbu līdzšinējā skolā.” Taču mācību iestādes darbs bija tik ļoti ideoloģizēts, ka jau 1946. gada vasarā viņš rakstīja: „Lūdzu atbrīvot no direktora un skolotāja pienākumiem. Izdienas pensiju jau saņemu. Pēc 33 skolas darbā nostrādātiem gadiem jūtu vecuma nespēku un nervu pagurumu. Mani nervi bojāti jau Pirmajā pasaules karā.” Un tālāk: „Nespēju izsekot jaunās skolas pārkārtojumiem tik intensīvi, cik tas būtu vēlams”. Kā arī: „Man ir lauku saimniecība, kuru manai 50 g. v. sievai nav pa spēkam apstrādāt.” Taču lūgums ticis noraidīts, un Jānis Sēja 1948. g. vasarā apstiprināts par direktoru Ķekavas 7-gadīgajā skolā. Tomēr viņš bija neatlaidīgs, un 1949. g. 29. augustā ar Izglītības ministrijas pavēli atbrīvots no direktora pienākumiem „pēc paša lūguma” un iecelts par skolotāju. Pensionēts 1957. g.

Līdztekus darbam skolā Jānis Sēja jau 1948. g. janvārī ievēlēts vietējā pašvaldībā un darbojās kultūras komitejā. Turpināja sadarboties ar vietējiem amatieraktieriem. Kā ilggadīgs pagasta iedzīvotājs un novadnieku pazinējs bija iecienīts runātājs kapos gan izvadīšanā, gan mirušo atceres brīžos. Joprojām interesējās par latviskajām gara mantām, tostarp – mūsu pagastam raksturīgajām, un Latviešu Folkloras krātuves ekspedīcijai 1968. g. cita starpā stāstīja: „Kad stādījuši mana tēva tēva laikā kāpostus, tad lauka malā nolikuši akmeni un nātru kušķi. Tad saimnieks teicis: šis nātru kušķis, akmenis, kur skauģi zobus atkodīs.” Pusgadsimtu ilgajos padomju laikos spēja uzturēt brāļa Pētera, Latvijas Republikas ārlietu dienesta darbinieka piemiņas istabu. Arī „strēlnieku lieta” joprojām bija svarīga: reizi gadā Kuģos pulcējās vecie strēlnieki, kas saimniekam viņa 70 gadu dzimšanas dienā uzdāvināja albumu ar veltījuma plāksnīti.

Jānis Sēja miris 1975. g.; apglabāts dzimtas kapos Doles-Ķekavas kapsētā. Kapakmenī iekaltais bišu šūnu raksts liecina ne tikai par aizrautīgu dravotāju, bet – simboliski – arī par cilvēku, kurš visu savu darbīgo dzīvi vācis, saglabājis un arī citiem devis mūžīgās vērtības.

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

Izmantotie materiāli:

Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums

Latviešu Folkloras krātuve 1985.142; 1985.690 un 1985. 700

Latvijas Valsts vēstures arhīva 241. fonda 1. apraksta 268. lietas 10. lp.; 638. fonda 1. apraksta 2042. lietas 24. lp.; 1313 fonda 2. apraksta 37. lietas 60. lp.

Siguldas Valsts zonālā arhīva 28. fonda 2. apraksta 2213. lieta

Fotogalerija

Komentāri