Berries

Jēkabs Jančevskis. Radīt, lai iedvesmotu

13.10.2015 | Alise Patmalniece
First_page_jekabs2

Jaunais komponists un kordiriģents Jēkabs Jančevskis jaunajā kultūras sezonā ir Ķekavas  vokālā ansambļa „Jūti” vadītājs, un viņš saka: „Man allaž patīk, ja cilvēks meklē.”

 

– Tu esi komponists un kordiriģents. Vai meiteņu vokālā ansambļa vadīšana tev ir jauns izaicinājums?

– Drīzāk jau sevi sauktu par komponistu, jo tā ir mana pamatspecialitāte, taču, jā, praksē tiešām aktīvi darbojos arī kā diriģents. Sieviešu vokālā ansambļa vadīšana pavisam noteikti man ir jauns izaicinājums, jo nekad agrāk ansambli neesmu vadījis. Jaunu izaicinājumu pieņemšanā ir savs šarms – jāsakoncentrē spēki, jāstrādā pēc labākās sirdsapziņas un jācer uz veiksmīgu rezultātu!

– Kāda bija tava pirmā tikšanās ar Ķekavas sieviešu ansambli „Jūti”? Kādi ir tālākie plāni?

– Pirmā tikšanās bija vasarā, kad kopīgi lēmām nākotnes plānus, mēģinājām saprast, vai mūsu sadarbība būs interesanta un saistoša. Plānu ir daudz un dažādi. Viens no centrālajiem un svarīgākajiem notikumiem noteikti ir ansambļa apaļās jubilejas svinības pavasarī.

– Tava mamma ir aktrise Zane Jančevska, kuru Ķekavā mēs zinām kā sirsnīgu, patiesu cilvēku, tautas dziesmu izzinātāju un kopēju. Vai arī savā radošajā darbā esi ietekmējies no latviešu folkloras?

– Mammas vārdā noteikti jāsaka paldies par skaistajiem vārdiem. Mamma folklorai aktīvi pievērsusies tieši pēdējo pāris gadu laikā, un šajā kontekstā esam vairākkārt veiksmīgi sadarbojušies. Piemēram, šad tad ar akordeona spēli iesaistos viņas koncertprogrammā „Dziesmu dance”.

Šovasar kopā ar mammu sadarbojāmies Valsts akadēmiskā kora „Latvija” ikgadējā „Garīgās mūzikas festivāla” ietvaros. Uzrakstīju ciklisku skaņdarbu „No letu zemes” korim, stīgu orķestrim un teicējam. Teicējs, protams, bija mamma. Šajā skaņdarbā „pārcilājām” folkloras pavisam senos slāņus – 13. gadsimta Lietuvas valdnieka Mindauga un viņa karalienes Martas dzīvesstāstus un spilgtos vēstures notikumus.

– Tu bieži mini vārdu „sadarboties”. Šis jēdziens daudziem asociējas ar lietišķu biznesa vidi. Vai arī mūzikas radīšanas procesu var saistīt ar to?

– Esmu novērojis, ka, jo vairāk cilvēks mūzikā darbojas profesionāli, jo mazāk viņš pielieto emocionālus apzīmējumus un darbības. Pieļauju, ka ne tikai mūzikas, bet arī citās profesionālajās sfērās tā ir saprotama un pierasta prakse. Šajā gadījumā vajadzētu atšķirt sestdienas vakara „garāžas” grupas mēģi ar alu un uzkodām no profesionālas darba dienas orķestrī, korī, operā vai jebkur citviet, kur vārdu „mūzika” saprot nevis kā izklaidi, bet darbu. Jo vairāk profesionālas valodas, jo lielāks uzticamības faktors. Guļoties uz operācijas galda, diez vai kāds pacients izjutīs milzu uzticību ķirurgam, kurš citiem ārstiem skaidro, ka „tagad nedaudz iešpricēs to, pēc tam mazliet pagriezīs šito un beigās vispār sašūs to tur”. Līdzīgi ir arī ar diriģentu, komponistu vai jebkuru citu profesionālu mūziķi.

– Šķiet, ka ir grūti atrast definējumu tam, kas ir komponists. Kā tu saprati, ka savu dzīvi vēlies saistīt ar komponēšanu?

– Sāku ar pianistu nodaļu Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā. Kad pabeidzu pianistus, sapratu, ka vēlos ko visaptverošāku, vēlos vadīt mūziku plašākā nozīmē. Turpināju mācības Rīgas Doma kora skolā diriģentu nodaļā. Absolvēju diriģentus, sapratu, ka vēlos iet vēl tālāk, vēlos radīt mūziku pats tieši tādu, kāda man pašam patīk, un ne citādāku! Tagad komponēju. Tiesa, kompozīcijas pirmie mēģinājumi jau tika veikti Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā pie skolotājas Ilzes Arnes un turpinājās arī Rīgas Doma kora skolā pie Ērika Ešenvalda.

– Kādā intervijā Māris Sirmais par tevi stāsta: „Viņš atšķiras ar to, ka izvairās rakstīt sarežģīti, bet mūzikas intelekts ir skaidrs…” Vai vari piekrist, ka viss ģeniālais ir vienkāršs?

– Noteikti ne viss vienkāršais ir ģeniāls, taču lielā mērā šai atziņai piekrist var. Gan vārds „ģeniāls”, gan „vienkāršs” ir ārkārtīgi plaši jēdzieni, līdz ar to grūti viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu. Pagaidām varu teikt, ka necenšos speciāli sarežģīt muzikālo materiālu tikai tāpēc, ka tā vajadzētu. Nemēģinu arī lēkt augstāk par savu asti un upurēt ideju partitūras sabiezinātības dēļ. Man svarīgākā ir ideja un tikai tad izteiksmes līdzekļi, nevis otrādi. Taču nekad necenšos noliegt šķietami „sarežģīto”. Mūzikas studiju procesā esmu saskāries ar tik daudz ārkārtīgi sarežģīti uzkonstruētiem kompozīcijas šedevriem. Tādos gadījumos apzinos, cik maz vēl protu un spēju veikt. Pret tādiem mākslas darbiem rodas bijība un cieņa visaugstākajā pakāpē.

– Kas ir tava mūza, iedvesma? Kas ir tas, kas tevi mudina komponēt?

– Zinu, ka ļoti daudzus komponistus iedvesmo daba, viņi cenšas gūt iespaidus, esot pie jūras, mežā vai vienkārši lauku mājās. Tā noteikti ir arī man, taču mans galvenais iedvesmas avots noteikti ir cilvēks. Mani ārkārtīgi interesē cilvēka daba un savstarpējās attiecības.

– Kāds ir tavs lielākais sasniegums?

– Mans lielākais sasniegums ir radīt mūziku, kas cilvēkiem nešķiet vienaldzīga, saņemt labus vārdus ne tikai no klausītājiem, bet arī no mūziķiem vai pat pedagogiem, radīt loģisku, profesionāli meistarīgu, emocionālu mūziku. Ne vienmēr izdodas – es vēl mācos.

– Kāda ir tava ikdiena?

– Mana ikdiena pagaidām ir studijas un darbs. Darba daudz, un studijas grūtas.

– Vai tas, ka esi jauns, neliek kādus šķēršļus?

– Protams, liek! Tie būtiskākie šķēršļi noteikti ir pieredzes un zināšanu trūkums. Ceru, šie šķēršļi ar laiku mazināsies.

– Kādas īpašības tu visaugstāk vērtē cilvēkos?

– Man patīk, ja cilvēki neliekuļo, ja cilvēki meklē savu individualitāti, neskrien līdzi pūlim un savā nostājā ir patiesi.

– Kas ir tavs dzīves skolotājs?

– To ir ļoti daudz. Pirmkārt, noteikti ģimene. Mamma man vienmēr bijis dzīves skolotājs, arī oma. Man ir bijuši izcili pasniedzēji un skolotāji gan mūzikas skolā, gan Rīgas Doma kora skolā, gan akadēmijā. Ir tik daudz cilvēku, no kuriem var kaut ko mācīties! Šķiet, tagad izdalīt kādu konkrētu būtu muļķīgi. Tas saraksts būtu ļoti garš.

– Kā tu jūties Facebook, Twitter un mūsdienu dažādo tehnoloģiju pasaulē? Vai tas traucē cilvēkam, personībai?

– Mani vispār ne īpaši saista šis laikmets. Dažkārt jūtu sevī diskomfortu dēļ tā, ka mūsdienu cilvēks (arī es) ir pieradis pie tā, ka visa kā ir gana, nekā it kā netrūkst. Šī pārpilnība un iespēju bagātība kaut kādā ziņā ierobežo.

– Ir tāds teiciens „Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu”. Vai, tavuprāt, tāpat ir ar mūziku? Vai mūzikas izvēle kaut ko stāsta par cilvēku?

– Protams, tā ir! Tikai mēdz gadīties, ka cilvēki nav paspējuši vai arī nav gribējuši saprast mūzikas dziļumu un plašumu. Cilvēkiem nereti šķiet, ka nejauša radiostacija vai populāra dziesma ir augstākā mūzikas pakāpe. Manuprāt, šāds redzējums pārsvarā aprobežojas ar mūziku kā izklaides formu. Aktuāls jautājums varētu būt, kur meklēt, lai atrastu to mūzikas slāni, kas dziļāks par virspusējo, visiem pieņemamo „garozu”. Man allaž patīk, ja cilvēks meklē. Arī es nepārtraukti meklēju. Cerams – vienmēr meklēšu.

– Kādu mūziku tu klausies ikdienā?

– Šis jautājums patiesībā ir diezgan cieši saistīts ar iepriekšējo. Šobrīd ikdienā klausos tikai akadēmisko mūziku, jo populārās mūzikas piedāvājums man īsti vairs neatklāj neko jaunu. Agrāk aktīvi klausījos metālu un nekādā gadījumā to nenožēloju, taču arī tie laiki beidzās. Un varbūt arī labi, ka tā.

– Kas ir tavs iecienītākais skaņdarbs?

– Šis jautājums nav paredzēts komponistam. Tas vienkārši nav atbildams.

 

Alise Patmalniece

Komentāri