Berries

Ingera Bērziņa. Izmēģināt es cenšos visu

09.04.2014 | Alise Patmalniece
First_page_img_2050

Ingera Bērziņa jau 40 gadus dzīvo Ķekavā. Agrāk strādāja Ķekavas aptiekā, pabijusi Ķekavas novada domes deputātes amatā, bet tagad organizē dažādas aktivitātes savai domu biedru grupai, iedvesmo gan jaunus, gan vecus un ir ar plašu un krāšņu skatījumu uz dzīvi.

Ingera jaunībā ar motociklu ir izbraukusi visu Padomju savienību, spēlējusi basketbolu un, protams, fotografēja un to dara joprojām.  Iespēju robežās cenšas Izmēģināt  visu.  Uz interviju ierodas žaketē, kas pieskaņota viņas violetajai matu šķipsnai. Sagatavotie intervijas jautājumi tiek nolikti malā, jo Ingera pati sāk stāstīt savu stāstu. Tik brīvi, tik viegli un iedvesmojoši.

Kas ir Tava Ķekava? Ar ko šī vieta Tev ir īpaša?

Dzīve mani atveda uz Ķekavu. Kopš es dzīvoju Ķekavā ir apritējuši 40 gadi. Pa šo laiku te ir izaugušas piecas paaudzes - viena paaudze virs manis, mana paaudze, manu bērnu paaudze, mazbērnu paaudze un tie, kurus es vairs nepazīstu. Tie ir tie paši jaunākie. Ķekava man ir īpaša ar to, ka te ir pilsētas tuvums un lauku burvība. Agrāk man katru nedēļu bija jāaizbrauc uz galvaspilsētu. Es bez pilsētas nevaru. Ir tāds teiciens: „Laukos esi pirmais, pilsētā pēdējais”. Man tā „pēdējais” sajūta patīk - tu ej un neviens tevi nepazīst, tā ir sava veida brīvība, neatkarība. Un tad uz Ķekavu pie savējiem. Ķekava viennozīmīgi ir mājas un miers.

Zinu, ka esi kaislīga ceļotāja. Ko tu gūsti no ceļošanas?

Man patīk viss neredzētais, skaistais un neatklātais. Ķekava ir ļoti maza, gribas redzēt, kas notiek arī aiz novada robežām. Kad biju pavisam maza, ar ģimeni kopā devāmies pārgājienos. Mugursoma plecā un aiziet. No Cēsīm uz Siguldu, Līgatni un kur tik acis rāda. Tas arī ir tas kaislīgās ceļošanas atspēriena punkts.

Pirmais ceļojums, kur es jutos brīva un sapratu, ka man patīk ceļot, bija Francija. Šajā ceļojumā braucām ar kori. Visi savējie, tā atmosfēra, dabas skati, pilsētas šarms, viss kopā mani iedvesmoja. Visspilgtāk atmiņā paliek pēdējie ceļojumi. Pagājušajā gadā biju Āfrikā. Viens no lielākajiem guvumiem ceļojumu laikā ir iepazītie cilvēki, ceļa biedri, kas ļoti bieži ieņem ļoti svarīgu lomu dzīvē. Šie cilvēki kļūst par labiem draugiem. Man patīk šis izzināšanas mirklis - iepazīt cilvēku. Mēs domājam, ka te Ķekavā čum un mudž no spilgtām personībām, bet visur pasaulē ir daudz un dažādas personības, kas iedvesmo ar savu tautu un vidi. Ceļošana dod iespēju apzināties, cik mēs esam mazi un cik plašas mums iespējas, kuras var izmantot.

Bieži cilvēks apslāpē savu brīvību, jo  naudas par maz un citas lietas svarīgākas ...

Ceļošana tik tiešām ir ļoti vērtīga, un savu brīvo laiku vajadzētu atvēlēt ceļošanai. Nav jau jābrauc tālu prom, tepat pa Latviju. Es esmu iemācījusies neko nepirkt. Baudu ar acīm un maņām, iemūžinu fotogrāfijās, lai paliek atmiņā. Ja es sāktu pirkt visu, ko redzu un kas kārojas, tad ceļošana tiešām ir dārgs prieks. Tie visi priekšmeti un suvenīri nepieder man, tas nav mans un, pietam, tās lietas nav kur likt.

... bet Tev ir fotogrāfijas, kur viss iemūžināts…

Jā, fotogrāfijas man ir īpašas. Man mamma fotografēja, vīrs fotografēja, taisījām melnbaltās bildes. Es nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatas par dzīvi vai ko citu. Man vispār nepadodas rakstīt. Fotogrāfijas ir mana dienasgrāmata. Ieraugot bildi, es uzreiz atminos notikumu, sajūtas un cilvēkus. Rakstot es tur sarakstītu visādas muļķības. Manas fotogrāfijas atrod manus cilvēkus. Dažkārt cilvēks, skatoties manus darbus, tur neko neredz, nesaskata un nesaprot, nekas nav tuvs. Tas nozīmē, ka tas nav mans cilvēks. Un ir tādi, kas manās fotogrāfijas sajūt, tās ir tuvas un saprotamas - šie cilvēki ir mani dvēseles radinieki. Mēs saprotamies. Man patīk redzēt lietas citādāk, no cita skatu punkta un, ja to saredz arī kāds cits, izņemot mani pašu, tas rada lielu prieku.

Vai Tev ir foto albumi?

Ļoti liela daļa, protams, ir datorā. Bet svarīgākais un vērtīgākais tomēr paliek manos veco laiku albumos.

Atminos, ka vienā sarunā sievietēm novēlēji „pašsaglabāties”. Kas slēpjas aiz šī vārda?

Lai no ne augšas, ne sāniem neviens nevar izsist no līdzsvara. Līdzsvars ir ļoti svarīgs. Vajag būt mērķiem. Daudz maziem vai lieliem mērķiem. Tikai galvenais to nepierakstīt, ja nu nesanāk izpildīt. (Smejas.) Ja esi tāds, kas neizdara, tad labāk nesoli, ka vari izdarīt. Apzināt sevi un savas iespējas. Galvā ir jābūt tabulai ar tādiem dzīves uzdevumiem, kurus vēlies izpildīt. Lūk, šī tabula man ir aizpildīta - bērni, ģimene, darbs, draugi. Paveikts ir daudz. Cenšos ik pa laikam atbrīvoties no nevajadzīgā. Sakrājas dažādas nevajadzīgas lietas, kas traucē brīvi justies. Vasarā pa visu māju salasīju tik daudz šalles, ka nebija vairs ne kur likt, ne kam dot. Ārā mest jau arī negribas. Tā, nu, devos uz vienu sievišķīgu pasākumu, kuru organizēja žurnāls „Ieva” un sakarināju visas šalles kokā, lai ņem, kam tīk.

Tu māki dot, dalīties un esi brīva. Neesi „apaugusi” ar skaudību un skopumu…

Esmu jau esmu apaugusi. Ja tas ir mans, tā, ka līdz kaulam mans, tad to jau es nedošu citiem, to tikai miskastei. (Smejas.)

Motivē un iedvesmo citus, bet savi resursi jau arī nav neizsmeļami...

Es daru to, kas man patīk, un, lai man nebūtu jādara vienai pašai, es ap sevi esmu izveidojusi domu biedru grupu. Man ir iekšējā pārliecība, ka viss izdosies un viss būs. Es esmu tas domino kauliņu efekta pirmais kauliņš, tas lielais kūdītājs. Vajag tik sakūdīt, un viss notiks. Tik daudz laika tiek pavadīts mājās, nu, un  kāda jēga? Ir forši sēdēt mājās, bet tik pat forši kādu stundu veltīt, piemēram, „Veselības apļiem” vai mūsu „Novecosim aktīvi”, kur peldam un vingrojam. Visas “frišas” dāmas. Saveido matus, sapucējas un pulksten 11.00 iziet no mājas. Tā ar glanci, nevis treniņbiksēs guļ pie televizora. Protams, mēs jau ne tikai sportojam - iedzeram tēju, paklačojamies, parunājam par aktuālākajiem notikumiem. Tas ir ļoti nepieciešams. Pat no medicīnas viedokļa cilvēkam dienā ir jāpasaka 2000 vārdi un, ja cilvēks sēž mājās pie televizora, viņš jau nevar izrunāties tā no sirds, tad atliek vienīgi runāt ar pašu televizoru. (smejas). Bet vispār mūsu domubiedru grupai ir „stingra acs”. Pie mums nāk darboties tikai tās dāmas, kas to patiesi vēlas, mēs negribam negāciju tur, kur tā nav vajadzīga. Mēs uzlabojam savu omu un pašsajūtu. Mēs tur esam kā ģimene. Man ļoti svarīgi, lai mūsu domubiedru grupā būtu abpusēja atbildība un atdeve. Ir jāgrib darīt!

 

Un kā Tev ir ar internetu? Šobrīd tam ir liela vara.

Dusmoties uz meitu ir vieglāk internetā nekā aci pret aci. Tas ir fakts. (Smejas). Bet vispār es pie datora sēžu ne ilgāk kā stundu. Man patīk ielikt draugiem.lv savas bildes. Tur man ir draugi, kas novērtē un skatās. Tā ir laba sajūta, jo tā ir iespēja parādīt, ko dari un ko redzi cilvēkiem, ar kuriem nesanāk satikties. Ja vajag ko atrast, pameklēju google.lv informāciju, ieeju Ķekavas mājas lapā, bet es bez tā visa varu iztikt.

Agrāk cilvēkiem satikšanās bija kas īpašs. Tagad var vieglāk komunicēt, viss ar pāris peles klikšķiem sasniedzams, atrodams. Vai nav zudis laika šarms?

Ir, ir nedaudz zudis, tikai šis laika šarms noteikti atgriezīsies. Kad ar dāmām baseinā taisījām veco peldkostīmu defilē, tikai tad es sapratu, ka dzīve attīstās kā pa spirāli. Parasti vienas spirāles maliņa iet uz augšu. Biju tikko uz teātri, 60. gada izrāde, tā tad- mēs esam tajā pašā aplī, tikai kādu gabaliņu uz augšu. Ir mainījušies cilvēki, mode, attieksme, bet būtība nemainās, viss mainās tikai par spirāles tiesu. Tagad nāk modē platformu kurpes, kas gandrīz uz matu tādas, kādas man bija septiņdesmitajos gados. Tagad tās kurpes uzvilkt nevar, jo var jau pateikt, ka vecas, tā tad- spirālīte tomēr ir pacēlusies uz augšu.

Visu laiku dzirdu apkārt, ka cilvēki runā: „Laiks ir nauda, laiks ir nauda”. Kāda vēl nauda? Laiks ir mans. Man ir dots laiks, un es viņu dzīvoju, nevis mans laiks pieder naudai un nauda dzīvo manu laiku. Diemžēl, daudzi pēc šīs teorijas arī vadās un visu dzīvi nodzīvo naudai, tā arī neko citu neredzēdami.

Kas ir tavi cilvēki?

Mēs satiekam cilvēkus, kas ir vajadzīgi. Tā jau mēs gribētu citus satikt, bet dzīve piespēlē tos, kas dod kādu mācību. Tie ceļ uz augšu un ļauj virzīties pa spirāli. Man ļoti nepatīk runāt runāšanas pēc vai arī runāt par pašsaprotamām lietām - tāda tukša filozofēšana, pilnīgi nevajadzīgi. Man ir maz draugu, bet daudz paziņu. Viss svarīgākais, lai tev blakus ir tavi tuvie cilvēki, lai neesi viens. Tie var būt darba kolēģi, kaimiņi, ģimene. Ja tas ir patiesi, Tad tā ir laime.

 

Alise Patmalniece

Foto: Ingera savas izstādes atklāšanā Ķekavas kultūras namā

Komentāri