Berries

Garlība Merķeļa piemiņai

26.10.2019 | Ināra Rumbina
First_page_img_20191024_120313

“Tēvzemes mīlestība ir mans aicinājums un taisnības mīlestība ir mans talants.” Tā pirms vairāk nekā 200 gadiem rakstīja G. Merķelis. Vai šī doma ir aktuāla arī šodien, kad aprit 250 gadi kopš G. Merķeļa dzimšanas? Vai viņa apcerējumā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā  gadsimta beigās“ paustās idejas par brīvību, par tās nozīmi tautas tālākā attīstībā un mūsu tautas netikumu nosodījums arī šodien ir aktuāls? Tomēr, lai vai kā, viņš saskatīja to veselīgo kodolu latvietī, kas viņam ļāva izturēt grūtos pakļautības gadsimtus, viņa strādīgumu un spītību.

No 24.oktobra līdz 30.novembrim Katlakalna baznīcā apskatāma Ķekavas novadpētniecības muzeja ceļojošā izstāde par Garlību Merķeli, par viņa skološanās gaitām, par pirmajiem mēģinājumiem rakstniecībā, par mājskolotāja darbu Liepupē, kur tapa Krievijas carienei veltīts dzejojums “Latviešu dzimtcilvēka vaimanas”, par viņa attiecībām ar Napoleonu un veiksmīgu izbēgšanu no aresta, par darbošanos kā publicistam, kā arī par viņa izdoto laikrakstu, tā aizliegumu un vilšanos dzimtbūšanas atcelšanas norisē. Izstāde stāsta arī par viņa ģimeni, sievu Doroteju, bērniem un dzīvi bij. Depkinmuižā.

G. Merķeļa un viņa grāmatas par latviešiem piemiņai 90.gados tika iedibināts skolēnu domrakstu konkurss “Latvieši”. Tas bija laiks, kad bija svarīgi ikvienam apzināties savu nacionālo identitāti, etnisko piederību, izzināt savas dzimtas un novada vēsturi. Pēdējo reizi Ķekavas novadpētniecības muzejs to organizēja 2014.gadā. Konkursu atbalstīja Rīgas Latviešu biedrība un Rakstniecības un mūzikas muzejs. Tradicionāli tas noslēdzās 1. novembrī, kad tā dalībnieki ieradās Rīgā, lai kopā ar rīkotājiem apmeklētu Katlakalna baznīcu, G. Merķeļa atdusas vietu Katlakalna kapos un bij. Depkina muižu. Dienas programmā parasti bija ieplānota vai nu ekskursija pa „literāro Pārdaugavu” kā 2009.gadā, vai Rakstniecības un mūzikas muzeja apmeklējums, vai viesošanās Rīgas Latviešu biedrībā, vai Teātra muzejā un Valsts arhīvā, kā 2008.gadā, kur notika tikšanās ar pētniekiem, kuri iepazīstināja ar  krājuma retumiem un mācīja skolēniem kā izzināt un aprakstīt savas dzimtas vēsturi, vai Ziemeļblāzmas kultūras centrā, kā 2014. gadā, kad A. Grāpis stāstīja par J. Dombrovska kultūrvēsturisko mantojumu.

Konkursā piedalījās skolēni no visas Latvijas. Jāsaka liels paldies latviešu valodas un literatūras skolotājiem, kuri rosināja skolēnus domāt par latvietību, par savu dzimtu, novadu un vispārcilvēciskām vērtībām. Skolēnu literārajos sacerējumos parādījās viņu viedoklis par valsti un tās atbildību iedzīvotāju priekšā, kā arī tas, ko ikvienam pašam vajadzētu darīt un kā atrast savu vietu sabiedrībā. Īpašs gandarījums bija par darbiem, kuros atklājas interese par savām saknēm, kur jaunieši ar mīlestību un lepnumu stāstīja par saviem tuvākajiem cilvēkiem. Lasot šos darbus, bija cerība, ka mūsdienu globalizācijas pārņemtajā pasaulē, latvieši kā tauta nepazudīs.

Citāts no Vecpiebalgas vidusskolas skolnieces Ievas Tomašas darba 2008.g.:

“Jā, mana dzimta nav slavena ne ar izciliem rakstniekiem, ne drosmīgiem karavīriem, ne slaveniem politiķiem, ne ar Latvijā pazīstamiem kultūras darbiniekiem, bet manā dzimtā ir īpašs cilvēks - mana vecmamma, ar ko es lepojos un ko apbrīnoju, viņa izgājusi cauri nežēlīgā laikmeta atvaram, garīgi nesalauzta…”

Ir izdotas divas grāmatas, kurās apkopoti skolēnu darbi. Savu kārtu gaida trešais izdevums ar sacerējumiem no 2010. – 2014. gadam.

Komentāri