Berries

Esmu laimīga un nespēju iedomāties sevi citur. Maruta Ikasa.

16.04.2015 | Alise Patmalniece
First_page_img_7736

Uz interviju dodos cauri Ķekavas parkam. Zinot to, ka Maruta Ikasa ir cilvēks, kurš ir mūzikas pamatlicējs Ķekavā, jau dabā saklausu mūzikas skaņas putnu čivināšanā, Ķekavas upītes straumē un vēja čaboņā, kas rotaļājas koku galotnēs. Marutas Ikasas mīlestība pret mūziku, dziesmu un tautasdziesmu ir tīra un patiesa. Jau vairāk nekā trīs paaudzes Ķekavā mūziku ir apguvuši tieši pie Marutas.

Vai Jūs jau no dzimšanas dzīvojat Ķekavā?

Nē. Mani dzīves ceļi ir veduši teju caur visu Latviju. Esmu dzimusi Staburagā, bet bēgļu gaitās ar visu ģimeni nonācu Kurzemē, kuru tā arī nekad neesmu iemīlējusi. Dzīvojām Saldus rajonā. Pareizi jau saka- „lepnie kurzemnieki”. Es vienkārši biju citāda. Kurzemnieki ir atturīgāki un vēsāki, es turklāt esmu atvērta, man patīk dalīties savās emocijās.

Kā Jūs sapratāt, ka savu dzīvi vēlaties saistīt ar mūziku?

Latviešiem kultūras izpausme ir jau no senatnes- agrākos laikos visi pa dubļiem, pa piķa melnu tumsu devās uz kora mēģinājumiem un dziedāja, to mans stāstīja arī tēvs, kas ir Pētera Barisona draugs, kas arī nāk no Staburaga. Ar pārliecību saku, ka latvieši grūtus laikus ir pārcietuši, jo ir dziedātāji- dziesmā ir liels garīgs spēks un ticība, kas palīdz izdzīvot. Mīlestība pret dziesmu un dziedāšanu man jau ir ielikta šūpulī. Abi vecāki bija muzikāli cilvēki. Kad mācījos Saldus vidusskolā, sastapu īpašus skolotājus. Tie veidoja dziļu izpratni un lielu interesi par visiem priekšmetiem. Tie bija skolotāji, kuriem bija patiesa vēlme bērniem iemācīt ne tikai savu priekšmetu, bet audzināt arī cilvēku. Sākotnēji ar pilnu pārliecību vidusskolas laikā es vēlējos kļūt par žurnālisti un biju laikrakstā „Padomju jaunatne” ārštata žurnāliste. Labi vien ir, ka to ceļu neaizgāju, jo tur vajag citu raksturu. Prāts teica žurnālistika, bet sirds teica priekšā- tā ir mūzika. Uzsāku mācības Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļā. Pateicoties mūzikas skolas direktoram Valdim Vikmanim, Liepājas mūzikas skolā bija īpaši ģimeniska un muzikāla atmosfēra. Liepājas gadus atceros ar lielu mīlestību.

Kā nonācāt Ķekavā? Staburags, Saldus, un te pēkšņi Ķekava.

Pēc Liepājas Universitātes absolvēšanas devos strādāt uz Jēkabpili, kur iepazinos ar labestīgiem, atsaucīgiem cilvēkiem un arī ar savu vīru Ilgvaru. Tajā laikā arī sāku studēt konservatorijā Rīgā. Kad pārnācām dzīvot uz Rīgu, Strādāju 2.mūzikas skolā. Vīram darba vieta piedāvāja dzīvokli Ķekavā. Jau konservatorijas laikā iepazinos ar ķekavieti Jāni Grigali. Zināju, ka Jānis ir no Ķekavas, tāpēc jautāju par to, kā tur ir dzīvot. Spilgti atceros, kā Jānis teica: „Es nekad nemainītu Ķekavu pret Rīgu”. Jāņa Grigaļa iedvesmoti, sākām dzīvot Ķekavā.

Kā aizsākās Jūsu muzikālās gaitas Ķekavā?

Ķekavā es ļoti ilgu laiku nevarēju iedzīvoties. Atradu darbu Ķekavas kolhoza bērnu dārzā, kur biju muzikālā audzinātāja. Tas bija lielisks bērnudārzs ar labiem pedagogiem un pārdomātu mācību plānu. Tajā laikā jau saklausīju daudzu dziedošu un talantīgu bērnu, ar kuriem kopā dziedājām. Tā tika iesēta Cīrulīšu sēkliņa.

Šogad bērnu vokālajam ansamblim „Cīrulītis” aprit 35 gadu jubileja. Kā radās šis ansamblis?

Pati esmu izbrīnīta, ka apritējuši jau 35 gadi. Laiks tiešām skrien. Vokālais ansamblis „Cīrulītis” izveidojās ne tāpēc, ka tā bija obligāta prasība. Laikā, kad mani dārziņa bērni sāka jau mācīties pirmajā klasē- dziedāšana pietrūka gan pašiem bērniem, gan bērnu vecākiem. Tā bija liela motivācija tālākam darbam. Tika izveidots ansamblis „Cīrulītis”. Kādā žurnālā izlasīju interviju ar aktrisi un folkloras pārzinātāju Elvīru Baldiņu, kuru es uzmeklēju un uzrunāju darboties ar bērniem Ķekavā. Tas bija liels ieguvums- kā Elvīra iemācīja bērniem skandēt tautasdziesmas, nav pat vārdiem aprakstāms! Tās bija patiesas emocijas. Tajā laikā jau tautasdziesma nebija tādā godā. Pat Jāņus liedza svinēt. Pieaicināju Ausmu Borsku kā koncertmeistari. Mūsu „Cīrulītis” bija kā celmlauzis- dziedājām tautas dziesmas, radījām vērienīgus uzvedumus. Šis laiks bija tik pacilājošs! Vecāki un vecvecāki nāca uz mēģinājumiem, iesaistījās ansambļa attīstība. Kad tika likvidēts kolhozs, pagasta priekšsēdētājs, kultūras nama vadītāja bija ļoti atsaucīgi- piešķīra mums mēģinājumu telpas Ķekavas kultūras namā. Ar koncertiem apceļojām ne tikai Latviju, bet pabijām arī ārzemēs, kur mūsu dziedājumu novērtēja un atzina.

Jūs liekat lielu uzsvaru uz tautasdziesmām, to patieso vēstījumu un mācību, ko tās stāsta. Tautasdziesmas ļoti daudziem asociējas ar folkloru, folkloras dziedājumiem...

Sen atpakaļ bija runa, ka „Cīrulītis” varētu pārtapt par folkloras bērnu kopu, bet es biju pret. Folklora sevī ietver dziļas zināšanas un profesionālu izpratni par parašām, tradīcijām. Es vairāk atbalstu tautas dziesmu apdarināšanu kā savā laikā to darīja Jānis Cimze, Pāvils Jurjāns, liekot klausītājiem izjust mūsu tautasdziesmu skaistās melodijas, dziedāt daiļi- to vienmēr es esmu uzsvērusi arī saviem cīrulīšiem.

Kā radās nosaukums „Cīrulītis”?

Kā jau dziedošiem bērniem, arī nosaukums radās iedvesmojoties no Ģederta Ramaņa dziesmas ar Laimoņa Kamara tekstu „Cīrulītis”, jo šis putniņš arī ir skaisti dziedošs putniņš.

Ar laiku mazo dziedātāju skaits tikai vairojās, kā tikāt galā?

Jā, vienā mirklī, lai kā man arī gribētos, viena vairs netiku galā ar visiem mazajiem dziedātājiem. Uzrunāju tagadējo Mūzikas skolas direktori Daigu Ventnieci, kas izaudzināja vienu no „Cīruļu” grupiņām. Tagad jau 6 gadus mana skolniece Lana Bērziņa  ir arī mana kolēģe un savā darbā turpina cīrulīšu tradīcijas.  

Kā ir redzēt mazās, izskolotās meitenes jau lielas? Meiteņu vokālā ansambļa „Jūti” dziedātājas turpina dziedāt, kaut arī Cīrulīša gadi jau sen kā aizskrējuši.

Pienāca brīdis, kad meitenes jau tiešām bija izaugušas. Es paralēli turpināju strādāt ar mazajiem bērniem, tāpēc bija man jāatsakās no lielo dāmu skološanas. No mazām meitenītēm, viņas nemanot bija kļuvušas par sievietēm. Godīgi sakot, sākumā jau nobira pāris asaras, bija bail, ka meitenes aizies katra savu dzīves ceļu un kopā vairs nedziedās. „Jūti” meitenēm biju emocionāli pieķērusies, arī mans vīrs Ilgvars viņas ļoti mīlēja. Bijām kā viena liela ģimene. Ir jau visādi mums gājis, pusaudžu vecumā līda ārā radziņi un niķīši, bet bez tā jau neiztikt. Šīs meitenes ir vienīgās Latvijā, kas no 4 gadu vecuma dzied kopā un turpina to darīt joprojām. Šis ir unikāls gadījums. Ir patīkami apzināties, ka meitenes joprojām muzicē ar labu gaumi un dzied arī tautas dziesmas, piedalās Dziesmusvētkos un savas atvases ved tur pat, kur iepazinās ar tautas dziesmām un mūziku - bērnu vokālo ansambli „Cīrulītis” un mūzikas skolu.

35 gadus Jūs muzicējat ar bēriem. Šajā laika posmā ir bijušas lielas pārmaiņas. Bērni klausās popmūziku, ārzemju dziedātājus. Vai bērnu attieksme pret tautasdziesmu un vēlme dziedāt ar gadiem ir mainījusies?

Bet bērni tik ļoti grib dziedāt! Protams, viņi ikdienā klausās pop mūziku un runā arī svešvalodās. Kaut arī šo 35 gadu laikā ir piedzīvotas lielas pārmaiņas, mēs joprojām esam latvieši un tā ir mūsu kultūras liela sastāvdaļa- valodas kopšana, tautasdziesmu dziedāšana un to dziļāka izpratne. Tas ir mūsu gēnos. Bērni ir kolosāli, viņi mani uzlādē- dod īpašu enerģiju. Viņi man ļoti palīdz.

Man liekas, ka mūsdienās īpaši bērnu uzmanību noturēt ir ļoti grūti- telefoni, televizori. Pirms 35 gadiem bija citādāk.

Es par to bieži esmu aizdomājusies, bet nav tik traki. Bērni nāk uz mēģinājumiem regulāri, dzied ar patiesu interesi un prieku. Šīs ir tās stundas divreiz nedēļā, kad šis 21.gs. neeksistē- mēs runājamies, mēs dziedam, smejamies. Es meitenēm ļauju būt radošām- pašas izdomā kustības, ja vajag, piedzejo arī tekstu. Īpaši laikā, kad nav koncerti un var nedaudz mierīgāk uzelpot, mēs taisām pļāpāšanās stundas, piemēram, mācoties tautasdziesmas, bērni jau neizprot to četrrindi. Tad nu mēs sākam izprast, kas ar to domāts, kāda gudrība tautas dziesmā ielikta. Mēs runājam par cilvēka vērtībām, arī par naudu. Nauda cilvēku nedara laimīgu. Es cenšos bērniem ielikt savas tautas garīgo apzināšanos. Tās ir tautas dziesmas, tā ir dziedāšana, dziļa izpratne par to, ko dari, kāpēc dari. Kad sākās datoru laiks, reti kad varēja saņemt kartiņu ar roku rakstītu, bet tagad jau tas viss pamazām sāk atgriezties.

Ir tāds teiciens „Ja mīlēsi, ko dari, tev nekad nebūs jāstrādā”. Man šķiet, ka tas ir par Jums.

Cilvēki baidās uzdrīkstēties būt paši, darīt to, ko sirds liek. Apgūt augstskolu programmas, tikai tāpēc, ka tajā nozarē daudz maksā. Tas nav pareizi. Jau minēju, ka nauda nenes laimi. Žēl, ka pēc tik  daudziem gadiem, cilvēki attopas un saprot, ka visu dzīvi ir izniekojuši lietām, kuras nedara patiesi laimīgu. Es zinu, ka mana misija ir strādāt ar bērniem, veidot kulturālus cilvēkus. Es tiešām esmu patiesi laimīga un nespēju iedomāties sevi citur. Man nav vajadzīgi goda raksti, spēku strādāt dod labi vārdi.  Mans prieks ir tad, kad eju pa ielu un mani sveicina manas meitenes, visi dziedātāji, pat tādi, kurus nevaru vairs atpazīt, jo jau izauguši. Tā ir tāda laimes sajūta, laimes mirklis, ko nevar aprakstīt.

Jūs vienmēr esat ar lielisku frizūru, solīda un gaumīga dāma....

Protams, tā vēl tik trūka, lai es būtu nolaidusies! Uzskatu, ka sievietei ir jābūt sievišķīgai. Vizuālā āriene parāda attieksmi, kāda ir pašam pret sevi. Nevaru iedomāties, ka kādreiz nāktos nolaisties. Es stāvu bērnu priekšā un viņiem mācu mūziku.. viņi jau mani redz, vērtē un izsaka savus spriedumus.

Kāda ir svarīgākā īpašība, kas cilvēkiem būtu jākopj?

Cilvēkiem ir jāmācās pateikt paldies. Tas nav izmērāms naudas izteiksmē, apbalvojumu vai goda rakstos ierakstītajā. Tāds vienkāršs un patiess paldies. To es vērtēju cilvēkos visvairāk. Mēs viens otram tik maz sakām kaut ko labu. Mēs tik daudz žēlojamies, tik daudz negāciju paužam. Cilvēkiem ir jāgūst prieks no lietām, kuras paši varam radīt.

Ko Jūs vēlat saviem tuvajiem, draugiem, audzēkņiem un ķekaviešiem?

To, ko daru es, dara daudzi fanātiski skolotāji, kultūras darbinieki visā Latvijā, arī Ķekavā. Mans darbs cieši savijas ar kolēģu darbu bērnudārzos, skolu koros, ansambļos, pēc tam mūsu Ķekavas kolektīvos un beidzot Dziesmu svētku estrādē Mežparkā. Ceru, ka Latvijas vadošās galvas kādreiz sapratīs, ka izdzīvot var tikai izglītota un kulturāla nācija.

Meklēsim katrā dienā to labo un katru dienu sāksim ar labām domām un smaidu. Vairāk smaidīsim un vairāk runāsim savā starpā- gan ģimenē, gan skolā, gan darbā. Mazāk nievāsim, bet vairāk teiksim labus vārdus, teiksim paldies!

 

Aicinu visus uz 35 gadu jubilejas noslēguma koncertu „Dziesmu pilnas plaukstas” 25.aprīlī 17.00. Uz mīļu tikšanos!

 

 

Alise Patmalniece

Komentāri