Berries

Doles Saviesīgā biedrība – kopt latviskumu vēl pirms Latvijas

09.02.2018 | Aija Grīnvalde
First_page_p_rb_v_tais__ekavas_krogs_savies_g_s_biedr_bas_z_les_atkl__anas_sv_tkos_1911._g_sign

Pirms 110 gadiem – 1908. gada janvārī Doles pagasta centrā Ķekavā (ar draudzes skolu un pagastnamu) atjaunojās spraigs kultūras darbs, kuru bija pārtraucis baisais soda ekspedīciju un terora laiks.

           Sabiedriskās domas spiediena rezultātā Krievijas impērijā 1906. g. 4. martā tika izsludināti „Pagaidu noteikumi par biedrībām un savienībām”, kas Iekškrievijā rosināja plašu sabiedrisko organizāciju attīstību. Bet ne tā notika Baltijā. Karastāvokli Vidzemē un Kurzemē atcēla tikai 1908. g. septembrī, nomainot to ar „pastiprinātas uzraudzības” režīmu, kura ilgumu laiku pa laikam pagarināja līdz pat 1912. g. septembrim. Tomēr jaunu biedrību veidošanās atsākās. Līdz ar to varas iestāžu redzeslokā nonāca arvien vairāk personu – biedrību dibinātāji un valžu locekļi, kuru politisko uzticamību  vajadzēja  pārbaudīt. Galvenais vērtēšanas kritērijs bija darbība 1905. gada revolūcijas laikā. Šis fakts uzrādīts arī Doles Saviesīgās biedrības dibinātājam, Doles draudzes skolas (Ķekavā) skolotājam Viktoram Ramanam un jaunajiem biedriem, kuri pievienojās pēc atgriešanās no obligātā kara dienesta - Pēterim Bērziņam, Jirgenam Lūrem un Jānim Sējam.

       Te jāpiebilst, ka Ramans par dalību revolucionārajos notikumos bija arestēts 1906. g. sākumā, bet ar mācītāja gādību pēc pāris nedēļām atbrīvots, saglabājot norādījumu – „policijas uzraudzībā”. Savukārt Jirgens Lūre bija tiesāts „Doles-Katlakalna kaujas organizācijas” prāvā un attaisnots, bet tolaik nepilngadīgie Jānis Sēja un Pēteris Bērziņš turēti aizdomās viņu vecāko brāļu revolucionārās darbības dēļ.  Pie tam Ramans un arī Zanders bija aktīvi darbojušies Pulkarnes labdarības biedrībā, kuru varas iestādes slēdza, izsakot aizdomas par tās līdzekļu izmantošanu dumpinieku ieroču pirkšanai.  

        Un šādos apstākļos Ramans un Zanders uzdrīkstējās atrast domubiedrus (pagasta rakstvedi Pēteri Dzērvi, tirgotāju Pēteri Kalniņu, dzirnavnieku Pēteri Lapiņu, saimniekus – Mārtiņu Leimani, Jēkabu Sēju, Pēteri Cauni, Vili Riekstiņu, Juri Kalseri u.c.), izstrādāt Doles saviesīgās biedrības statūtus un 1907. gada nogalē tos iesniegt varas iestādēm apstiprināšanai. Darbības mērķis ietverts nosaukumā – saviesīgās dzīves organizēšana. Tātad – uz papīra nekādu augstu ideju vai pretenziju uz lauku ļaužu izglītošanu! Darbošanās tika atļauta, tāpat arī biedrības atklāšanas sarīkojums 1908. gada 3. (pēc jaunā stila 15.) februārī. Pašvaldība atvēlēja pagastnama lielo zāli, norādot, ka katram pasākumam jāizprasa policijas atļauja un, protams, jāmaksā par telpām.

        Tātad 1908. gada janvāris Dolē/Ķekavā pagāja rosīgā priekšnesumu gatavošanā – Ramans draudzes skolā pulcēja dziedātājus, Doles salas pagastskolas skolotājs Jānis Zanders (par revolucionāru atbalstīšanu arī bijis uz laiku atstādināts no darba) piemeklēja aktierus un sāka iestudēt izvēlēto lugu. Taču viss notika - varētu teikt – „pletnes ēnā”, jo turpinājās aresti un nopratināšanas, apsūdzību izvirzot 49 novadniekiem.

         Joprojām bija spēkā arī rusifikācijas laika prasības, tādēļ visi augstākstāvošajām iestādēm iesniedzamie dokumenti bija jāsastāda krievu valodā, bet sarīkojumu afišās un programmās pirms latviskā teksta bija jābūt tekstam krievu valodā. Un vēl obligātā prasība – sarīkojums jāsāk ar Krievijas impērijas himnu; tādēļ tā 1908. gada janvārī bija no jauna jāpamācās – ja nu pa revolūcijas laiku kāds būtu aizmirsis! Bet pēc šīs himnas sekoja cita himna - Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Baltiju” (tāds bija sākotnēji atļautais šīs dziesmas nosaukums). Arī pārējās dziesmas bija tikai latviešu valodā: Jurjānu Andreja „Nevis slinkojot un pūstot”, Straumes Jāņa „Kūlēju dziesma”, Kalniņa „Ozoldēli, liepas meitas”, Melngaiļa „Ar laiviņu ielaidos”. Un tas tika apgūts viena mēneša laikā! – pie tam apstākļos, kad visapkārt vēl valdīja sēras par nogalinātajiem, raizes par arestētajiem un, dzīvības glābjot, aizbēgušajiem.

          Biedrības atklāšanas akts notika pagastnama otrā stāva zālē, tajā pat, kurā 1905. g. nogalē pulcējās revolucionāri un no kurienes soda ekspedīcija 1906. g. janvārī vairākus novadniekus izveda nošaušanai un publiskam pērienam. 

         Par dalību svinīgajā daļā – ar mielastu un koncertu - apmeklētājiem bija jāmaksā  viens rublis. Otrā daļa sekoja pēc pārtraukuma, kura laikā zemnieki varēja doties mājās apkopt lopiņus, lai atgrieztos uz teātra izrādi (Borman-Zigerta drāma „Zaudēts gods”) un tai sekojošu balli – līdz plkst. trijiem rītā. Te gan jāpiebilst, ka iepriekš bija jāsaņem Latviešu teātra biedrības apstiprinājums, ka izrādāmā luga ir cenzora atļauta. Biļetes cena uz teātra izrādi bija diferencēta – atkarībā no vietas zālē, pie tam par balli nebija jāpiemaksā; bet izvēloties tikai dejas vien, bija jāmaksā 50 kapeikas.

         Policijas pārvaldei iesniegtā atskaite par darbību 1908. gadā liecina, ka biedrībā bijuši 65 biedri. Ienākumus veidoja iestāšanās maksa, biedru naudas un ienākumi no sarīkojumiem – pavisam 1066,90 rbļ. Izdevumu sadaļā – telpu īre pagastnamā, pasākumu rīkošanas izmaksas, maksa par mūziku un par apgaismojumu, obligātā t. s. labdarības marku iegāde, inventāra iegāde (soli, lampas, skatuves piederumi, lietvedības grāmatas un zīmogs), maksa par biedru karšu un nozīmīšu izgatavošanu, par avīžu pasūtīšanu, kā arī izdevumi par statūtu sastādīšanu, sludinājumiem avīzēs un kancelejas piederumiem. Gada laikā bija sarīkotas trīs teātra izrādes un seši „izklaides vakari tikai ar dejām”. Novadnieku atsaucība, apmeklējot sarīkojumus, bija pietiekama izdevumu segšanai un vēl atlika 146 rubļi.

        Arī turpmāk Saviesīgās biedrības amatieraktieri iestudēja latviešu autoru (Treimaņa, Blaumaņa, Lejas Krūmiņa, Skrūzīša, Akurātera, A. Upīša, Brigaderes, Ā. Alunāna u. c.) lugas, koris apguva latviešu komponistu dziesmas un tautas dziesmu apdares, piem., J. Cimzes, A. Jurjāna, P. Jurjāna, E. Melngaiļa, J. Vītola, M. Gubenes, E. Dārziņa, A. Kalniņa, Ā. Ores u. c. Tika svinēti Jāņi, arī Jēkaba un Andreja diena. Tika izveidota bibliotēka, kuru pārzināja Leišjāņu saimnieks Jēkabs Sēja. Pašvaldības atzinība izpaudās, neprasot īri par pagastnama zāles izmantošanu, kad 1910. gada 3. oktobrī notika biedrības aktīvista, Doles salas pagastskolas skolotāja Jāņa Zandera godināšana viņa 25 darba gadu svētkos.

         Biedrība rīkoja arī vispārizglītojošas lekcijas, kuras lasīja vietējais ārsts Dīriķis („Kā mazi bērni mācās runāt”), mācītājs Jānis Ramans („Kā dažādām tautām radušās reliģijas”) un skolotāji  (V. Ramans „Par stingrību un mīlestību bērnu audzināšanā”, P. Leitis „Par komētām”). Pieaicināto lauksaimniecības speciālistu priekšlasījumi (piem., par kooperāciju piena lopkopībā, par pļavu uzlabošanu u. tml.), kā noprotams, vairāk piesaistīja saimnieku un rentnieku uzmanību.

         Biedrības darbs bija tik sekmīgs un novadnieku ziedojumi pietiekami, lai varētu iegūt savas telpas, uzceļot otro stāvu Doles muižai piederošajam Ķekavas krogam (pārbūves arhitekts Aleksandrs Vanags, izcils jūgendstila un nacionālā romantisma pārstāvis). Doles Saviesīgās biedrības nama iesvētīšanas akts notika 1911. g. 2. oktobrī. (Tā šo ēku sāka saukt, kaut gan pirmajā stāvā turpināja darboties krogs). Vēl trīs gadus bija jāmaksā Doles muižas īpašniekam noma 1 200 rbļ. gadā, tomēr ienākumu bija pietiekoši un tika atbalstīti arī labdarības pasākumi. Darbība arvien paplašinājās - jauktajam korim pievienojās vīru koris, notika ne tikai teātra izrādes, bet sarīkojumos arī deklamēja latviešu autoru dzeju, tika uzvestas t. s. dzīvās bildes (koris vai solisti aizskatuvē dzied tautasdziesmu, bet aktieri uz skatuves bez vārdiem izspēlē sižetu), rīkoja Bērnu svētkus. Kad sākās Pirmais pasaules karš, 1914. gada nogales un 1915. gada sākuma sarīkojumi bija veltīti labdarībai, daļu ienākuma ziedojot Doles pagastnamā ierīkotās ievainoto karavīru lazaretes uzturēšanai.

          Doles Saviesīgās biedrības – tāpat kā daudzu citu latviešu lauku biedrību – darbs spēja vietējām kopienām impērijā valdošajos rusifikācijas apstākļos nodrošināt zināmu kultūras autonomiju, veidojot latviešus tolaik vēl neesošajai Latvijas valstij. Līdzīgu darbu veica Katlakalna bibliotēkas biedrība, par kuru varēsiet lasīt martā  - tās dibināšanas simtu desmitajā jubilejā.

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

Attēlu galerija

Izmantotie materiāli

Atmiņu gaismā. Kalamazū: RSI un CVSI audzēkņu puduris, 1990. g.

Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums.

Latvijas Valsts vēstures arhīva 10. fonda 4. apraksta 6. lieta

Latvijas Valsts vēstures arhīva 54. fonda 1. apraksta 1089.; 1098., 1151., 1153a un 1298. lietas

Latvijas Valsts vēstures arhīva 3288. fonda 1. apraksta 360. lieta

Latvijas Valsts vēstures arhīva 6989. fonda 12. apraksta 16. lieta

Komentāri