Berries

Cik ātri pienākuši, tik ātri pagājuši!

11.07.2013 | Vita Priede
First_page_06.07.2013_002

 

Cik ātri pienākuši, tik ātri arī pagājuši ilgi gaidītie Vispārējie Dziesmu un Deju svētki. Visa gada garumā esam informējuši par savu grūto darbu, gatavojoties lielajam notikumam un nu nedaudz jāpastāsta, kā tad pagājušajā nedēļā mums ir gājis.

Pēdējās divas nedēļas pirms svētkiem sadalījām dāmas pa dejām, ne bez aizķeršanās un bēdīgām sejām un sākām mācīties un apgūt deju izmaiņas, lai Daugavas stadionā nekristu kaunā un varētu sekmīgi piedalīties zīmējumu izpildē.

Pēdējā svētdienā pirms svētkiem paši savās mājās – Katlakalnā svinīgi ar koncertu pacēlām svētku karogu un jau otrdien agri no rīta devāmies uz Daugavas stadionu. Visiem jauni tērpi – krekliņi gan no kultūras aģentūras,  gan pašu sagādāti, ilgi gaidītās jakas ar mūsu logo, identitātes kartes kaklā un aidā uz otro laukumu. Pirmās divas dienas apguvām dejas, iepazināmies ar blakus laukumos dejojošiem kolektīviem, iejutāmies atmosfērā. Un jau trešdien sākām izmēģināt apgūto arī stadionā, ar visiem uznācieniem un nogājieniem. Daži virsvadītāji, protams, dejotājiem mīļāki, daži nedaudz kaitina, bet kopumā visi bijām ļoti pacilāti un priecīgi. Man, kā jau kārtīgam biroja darbiniekam, šāda visas dienas fiziska darbošanās bieži negadās, tādēļ jau trešdienas vakarā gāju gulēt ar kājām uz augstākā spilvena visā mājā. Neiztikām arī bez skumīgiem atgadījumiem – vīruss nogāza no kājām mūsu lielisko dejotāju un labāko kasieri kolektīva vēsturē – Ivetu. Labi, ka meičuku mums vairāk un varējām dejās ielikt aizvietotājas, tomēr visi cerējām, ka Iveta izveseļosies un parādīsies arī koncertos (kas arī izdevās – sestdien, noslēdzošajos koncertos un arī svētdien Iveta mums pievienojās, urrā!).

Ceturtdiena (vismaz man) bija smagākā diena – svelme bija sākusies jau no paša rīta. Paldies organizatoriem par neizsmeļamiem dzeramā ūdens krājumiem, kā arī atjautīgi ierīkotajām „dušām”, kurās varējām atvēsināties – katra laukuma stūrī bija ierīkota kāda laistīšanas ierīce, kur apmērcēties, saslapināt galvassegas vai vienkārši izdauzīties brīvajos brīžos. Ceturtdien visas dienas garumā izmēģinājām deju lieluzvedumu jau koncerta secībā, lai vakarā jau ietērptos tautas tērpos un priecētu pirmos skatītājus ģenerālmēģinājumā. Nogurums dalībniekos jau manāms – pirmie kašķi, pirmās nesaskaņas, dusmu uzplaiksnījumi, bet ģenerālmēģinājumā – arī pirmā svētku sajūta tika noķerta! Kā jau ģenerālmēģinājumā, protams, viss nedaudz bailīgi, viss nedaudz nepārliecinoši, uznācieni notiek mežonīgos skrējienos, partneri tiek sagrābti un nelaisti vaļā, skrējiens uz finālu līdzinās šķēršļu joslai, tomēr ar visu, kā vienmēr, tiekam galā, lai koncerta beigās saprastu – jā, svētki ir un mēs tiešām tajos piedalāmies! Jau pat ģenerālmēģinājumā skatītāji pēc koncerta cēlās kājās mums applaudēt! Un par piektdienu un sestdienu atliek pateikt, ka sen nav gadījušās dienas, kas paskrējušas tik nenormālā ātrumā. Man piektdienas pirmais koncerts likās visīpašākais, jo visi manējie – ģimene un draugi bija ieradušies tieši uz šo. Un ir pavisam cita sajūta, kad dejo viņiem. Pēc koncerta atklājās, ka tētis bija redzējis mani pilnīgi visās dejās, pat senioru grupas izpildītajās un piedevām vēl pašā pirmajā rindā!  Aizkustinājumu un lepnumu pēc koncerta vairs nevarēja noslēpt – man tiešām prieks, ka mēs visi kopā to izdarījām un varējām kopā būt tur – stadionā. Mēs jau nebūsim Katlakalna jaunieši, ja papildus nepiedalīsimies vēl kādā pasākumā – tā nu starp koncertiem kopā ar mūsu pašu „Saviešiem” un jauniešiem no Elejas vēl sniedzām koncertu „Lido”, kur visas nedēļas garumā svētku ietvaros norisinājās dažādi pasākumi. Protams, uzsākot „Šķērsu dienu saule tek” sāka gāzt lietus – vienas dejas garumā mēs bijām slapji līdz vīlītei! Bet tas nemazināja mūsu smaidu platumu, kā arī skatītāju applausu skaļumu. Nedaudz apžuvām un jau bija jādodas atpakaļ uz stadionu, lai sniegtu pirmo vakara koncertu. Ar katru koncertu sajūta aizvien labāka un drošāka, jūtamies pārliecinātāki par sevi un priecīgāki būt tur. Pazīstamas  sejas uznācienos – mūsu stabilākie blakus dejotāji „Dejotprieks” un „Rīdzenieks” – jau spējām atpazīt viņus ne tikai pēc mēģinājumu tērpiem, bet arī draudzīgi sasmejoties un apmainoties jociņiem.

Un tā, pavisam nemanot pienāca arī pēdējā koncertu diena. Vakara koncertā es saraudājos jau ap koncerta vidu, jo bija skaidrs – viss, svētki principā jau ir paskrējuši. Bet tāda atdeve un emociju sakāpinātība kā pēdējā vakara koncertā JDK „Katlakalns” un visos, visos deju svētku dalībniekos nebija vēl redzēta. Te nu mēs beidzot izdarījām to, ko Vita bieži mums saka – nodejojām uz 200%! Fināla sajūtas es patiesībā nevaru pat aprakstīt, atliek vienīgi citēt visā stadionā izskanējušos vārdus par Latviju – ar mūsu bērniem tā nebeigsies. Jā, man ir sajūta – ja mēs spējam vienoties, kaut reizi piecos gados, tik spilgā latvietības piemineklī kā Dziesmu un Deju svētki, mums ir nākotne, mums ir sava identitāte un lepnums par savu zemi un to, kas mēs esam!

Pēc koncertiem, protams, pelnīta dalībnieku balle ar „Labvēlīgā tipa” mūziku. Pirms balles dažas pārguruma scēniņas, sakliegšana uz vadītāju, draugiem, lai pēc pāris minūtēm un dažām asarām atvainotos, salabtu un kopā ietu izdejoties, jo kārtīgam dejotājam jau nepietiek ar koncertiem! Arī ballīte paskrēja vēja spārniem un dziedādami salādējāmies autobusā, lai dotos mājās pāris stundiņas pagulēt pirms svētku gājiena.

Svētdien, manāmi saguruši, bet tomēr glīti un uzkrāsotām lūpām (meitenes) devāmies gājienā, pēc gājiena visi kopā atpūtāmies tepa Ķekavā Daugavas krastos un pēc tam noskatījāmies arī svētku koncertu.

Tā nu mums paskrēja nedēļa, priecīgi un aizrautīgi, smieklos, jokos, kašķīšos un zobgalībās, bet visam pāri – dejā un milzu mīlestībā pret to, ko darām. Īpaši gribam apsveikt tos mūsu dalībniekus, kuriem šie svētki bija pirmie Vispārējie Dziesmu un Deju svētki– gan  JDK „Katlakalns” sastāvā, gan vispār – Inetu, Laini, Sarmīti, Jurģi, Ģirtu, Kristapu G, Elīnu, Lailu, bučas un paldies arī tiem, kas jau piedalījušies svētkos – gan vispārējos, gan skolu jaunatnes kā dejotāji, koru, folkloras kopu dalībnieki. Mums ir arī veterāni, kas „Katlakalna” sastāvā piedalās jau vairākas reizes un pirms tam paspējuši piedalīties arī ar citiem kolektīviem – Ilze, Linda, Iveta,Andris, Valters, bet paldies arī visiem tiem, ko es neesmu nosaukusi – Jūs visi zināt, ka bez Jums nu nekādi! Un, protams, paldies brīnišķīgākajam „laukuma asistentam Agrim Vīksniņam”, kuram  uzgavilējām katru reizi pēc koncerta, dzirdot nosaucam viņa vārdu un mūsu Vitai Priedei! Viss šis brīnums, ko pagājušo nedēļu visi kopā piedzīvojām, nebūtu iespējams bez Jūsu neatlaidības, uzmundrinājuma un ieguldītā darba.

Tagad – izbaudām vasaru, gremdējamies atmiņās par šīm jaukajām dienām un jaunajām draudzībām, kuras esam ieguvuši – neticami, ka mūsu pašu kolektīvā, kur blakus dejojam divas reizes nedēļā, ir palikušies lieliski cilvēki, kurus var iepazīt tieši šajā nometnes gaisotnē un tiekamies rudenī, lai uzsāktu jaunu darba cēlienu!

 

Spalvas meistare- Ieva

Komentāri