Berries

Būt par dvēseles dziesmu notikumu. Inga Lagzdiņa

09.06.2015 | Alise Patmalniece
First_page_15_intervija_ar_lagzdinu__2_

Ingu Lagzdiņu Ķekavā vairums pazīst kā mūzikas skolotāju un koru diriģenti. Visi kā viens, kas ir dziedājuši pie Ingas zina vienu - tas nav viegli, bet tas ir visai dzīvei. Tā ir dvēseliska satikšanās, mācīšanās un iepazīšanās. Inga ir apveltīta ar lielisku humoru, neizsmeļamu enerģiju un labu gaumi. Saka, ka dziesmā ir spēks - tam var piekrist, jo ik gadus Inga ap sevi pulcina gan esošos, gan bijušos koristus, kas jau vairākus desmitus gadus ir beiguši skolu, lai satiktos, aprunātos un atkal dziedātu.

Tavas saknes, no kurienes tu nāc?

Pie šī jautājuma ausīs skan Skujenieka „...es nāku no mazas tautas, un tajā es iešu rīt kā latvietis caur un cauri un esmu nepārkrustāms... “ - šis nāk no svētku repertuāra. Ja konkrētāk - mana mamma ir leišmales latviete, augusi Liepājā, tētis no Anneniekiem, es pati pārstāvu Dobeli.

Vai muzikalitāte tev jau šūpulī ielikta?

Droši vien jau kaut kas ir ielikts, vairāk no tās šūpuļa puses, kur tētis stāvēja. Viņš bez kādām mūzikas skolām spēlēja akordeonu, pāris pūšamos. Un vēl viņam bija ļoti skaists tenors. No pāris bērnības bildēm, kurās esmu tāds balts vīstoklītis, var uzzināt, ka tētis man spēlējis jau tolaik - tātad kodējis tālākai dzīvei.

Kas bija tas, kas tevi mudināja izvēlēties mūziķa ceļu?

Augstākie spēki jau katram ko nebūt iemērījuši, un caur dažādiem apstākļiem un cilvēkiem pie mums atnāk kādas zīmes un ceļa rādītāji. Manai mammai bija draudzene pianiste Zigrīda Šillere, kura vēlāk kļuva par manu brīnišķīgu specialitātes skolotāju Dobeles mūzikas skolā. Man paveicās arī ar pirmo mūzikas skolotāju ''parastajā'' skolā - tā bija dzejnieces Ineses Zanderes mamma, kura bija tik drosmīga, ka uzticēja man, 5. klases skuķim, spēlēt pavadījumus viņas vadītajiem ansambļiem. Pagājušā gada 1. septembrī man bija iespēja paciemoties mirkli pie skolotājas, kurai nu jau ap 90, un viņa vēl man drusku uzspēlēja.

Un vēl mazais spēļu flīģelītis, kuru saņēmu dāvanā Bērnības svētkos. Un vēl - mana bezgala krāsainā diriģēšanas pasniedzēja Velta Rieksta Jelgavas mūzikas vidusskolā.

Šis gads ir Dziesmu svētku gads, skates rezultāti taviem koriem ir devuši zaļo gaismu Mežaparka lielajai estrādei, kā veicās ar repertuāra apgūšanu?

Dziesmu svētku gadi vienmēr ir piesātināti un saspringti. Koriem, kā parasti, plašs repertuārs - 23 dziesmas, kur liela daļa tiek iedota tikai šajā sezonā, daļa dziedātāju kā jau skolas kolektīvos nomainās, tiem atkal viss jāiemāca. No visiem svētku gadiem šis mūsu skolas koriem bija viens no smagākajiem, jo  šī trauslā, pusaudžu vidū ne visai populārā ''parādība''- kora dziedāšana - ir ilgtermiņā kopjama un veidojama un prasa komandas darbu. Mums kaut kā sanāca tā kampaņveidīgi un tāpēc joprojām vēl strādājam, lai apgūtu repertuāru, vēl jo vairāk tāpēc, ka Zvaigznes bija pamanījušas mūsu nelielā pulciņa, 20 meiteņu, centību un sastājušās tā, ka 2. kārtas skatē iegūtais rezultāts mūs aizvedis uz koru kariem - finālskati, kas notiks svētku nedēļas ietvaros.

Nav slēpjams, ka esi reģistrējusies draugos, facebook.com un ikdienā lieto Iphone viedtālruni vai tehnoloģiju pasaulē nepazūd personības?

Nu, par Iphone - to man lika nopirkt mūsu koru koncertmeistare Guntiņa. Būtu viņa likusi pirkt ko citu, es būtu klausījusi. Kad iegādājos tam vāciņu, pārdevējs atvainojās, ka neesot ar caurumiņu. Man sakumā ''nepieleca”, kam tas - izrādās, lai to ābolīti redzētu, daudziem tas esot svarīgi. Domāju - slikti ir tad, ja cilvēks sāk kalpot tehnoloģijām, nevis otrādi. Ja personība ir pazudusi tehnopasaulē -vai tā bija Personība?

Es ļoti priecājos, ka tajā dzīves posmā, kad veidojos par cilvēku, man nebija pieejamas šīs tehnoloģijas, jo, nenoliedzami, to iespējas ir ļoti vilinošas. Bet tā kā manos pamatos ir vasaras pie vecmāmiņas īstos laukos (kur biju vienīgais bērns), vēl tagad atceros savus govju ganāmpulkus un citas radībiņas. Patiesībā tie bija dažāda izmēra sprunguļi, un no garlaicības bieži glāba fantāzijas pasaule, biešu vagas kolhozā, aizrautīga grāmatu lasīšana, indiāņu spēles ar sētas bērniem, tostarp arī rūdīšanās nātrēs, kuģošana ziemā ar paštaisītu plostu pa novadgrāvi, kas noslēdzas ar iegāšanos ledainajā ūdenī un gandrīz stundu ilgām bailēm iet mājās. Tad varu teikt - ar šo bagāžu varu droši doties tehnopasaulē un nepazust tajā.

Kas tevi iedvesmo?

Viens jau skaidrs - jo cilvēks vairāk piedzīvojis šai pasaulē, jo grūtāk atrast jaunus iedvesmas avotus. Tad jālūko pēc tiem pašiem vecajiem, mūžīgajiem. Es esmu tāds sīkumu cilvēks - ievērojamu daļu manas dzīves telpas aizpilda piedzīvotu mirkļu dokumentētāji - pašdarinātas apsveikuma kartītes (kādreiz cilvēki, arī skolēni tādas dāvināja), uzskricelētas zīmītes, vēstītes un citādas skaistas draziņas. Viens no jaunākajiem ir uzraksts uz manas istabas sienas, ko atstāja divi mani bijušie koristi. Un tad, kad šķiet, ka visi dvēseles benzīni beigušies, un uz priekšu nu vairs nekādi nav iespējams tikt, izlien kāds tekstiņš (piemēram - ''Inga ir tāds dvēseles dziesmu notikums''). Vai tad pēc tāda ir iespējams būt neiedvesmotam?

Kas tev ir svarīgākais kora darbā un kāds tad ir īsts korists?

Darbā ar kori viena no svarīgākajām lietām ir veidot to procesu tā, lai dziedātāji kļūst par taviem domu, emociju, ideju, izjūtu biedriem. Tas, protams, ir tāds ideālais modelis. Manis vadītajos skolas koros šo gadu laikā ir darbojušies gana daudz dziedātāju. Cik no viņiem ir kļuvuši par maniem biedriem tā pa īsto? Tie, protams, nav cilvēku pūļi, bet tāds pulciņš ir gan - tie, kuri gatavi atsaukties jebkurā diennakts stundā un atskriet savu rūpju dienas vakarā uz vienu kopdziesmu skolas koncertā. Un skaisti pieredzēt, kā, ejot cauri gariem, reizēm apnicīgiem mēģinājumiem, uzstāšanās satraukumiem un visām citām kora būšanām un nebūšanām, mazais dziedātājs kļūst par Koristu -par komandas biedru, par ... Par īstiem koristiem kļūst nedaudzi - tie, kuriem koris ir viņu dzīves sastāvdaļa mūža garumā.

Ko cilvēkam dod mūzika?

Žēl, ka nav iespējams padzīvot paralēli divās realitātēs - vienā ar dzīvošanos mūzikā, otrā - bez tās, jo tad labāk varētu izjust tās vērtību. Tā vienkārši runājot, mūzika, kā gluži pārpasaulīga un netveramākā no mākslām. To atzinuši arī ievērojami citu mākslas veidu pārstāvji. Mūzika visspēcīgāk iedarbojas uz cilvēku emocijām. Tiem, kam dota spēja just kaut mazliet smalkākas vibrācijas par ikdienišķajām ''paēst-apģērbties''. Tiem ir paveicies. Skumji ir tajos gadījumos, kad atnāk vecāki un saka: „Mūsu dēls nedziedās korī, viņam tas nav vajadzīgs, lai iet sportot - viņš taču ir puika.” Un es nekādi nespēju saprast, kāpēc šis puika nevar gan sportot, gan dziedāt - augt arī par emocionāli, ne tikai sportiski bagātu vīrieti. Reizēm mēģinu pierunāt - paskatieties, cik skaisti ir jūsu bērni, kad viņi muzicē, bet reizēm nolaižas rokas ... Jo nevar jau izstāstīt neizstāstāmo - to, kas jāpiedzīvo pašam.

Kādas īpašības tu visvairāk vērtē cilvēkos?

Man vistuvākie ir tie cilvēki, uz kuriem varu paļauties, kuri ir dabiski un spēj tādi palikt gan prezidenta, gan vienkāršā sabiedrībā. Tie, kam labs, dzīvīgs humoriņš iet rokrokā ar nopietnām lietām. Man patīk tie aizrautīgie un drusku nepareizie.

Vai arī tu pati dziedi?

Vēl mazliet arī pati dziedu - jau gadus 30 braucu uz Dobeli - esmu kora ''Sidrabe'' dalībniece.

Tava mīļākā dziesma?

Šoreiz ne par kora mūziku. Man nav vienas, vismīļākās dziesmas, bet manā īpašajā plauktiņā ir Alfrēda Kalniņa ''Brīnos es'', Stabulnieka ''Mana svece...'' un vēl šis tas...

Ar ko atšķiras sajūtas, kad esi uz skatuves starp koristiem - dziedi un, kad esi diriģente kora priekšā?

Kad stāvu kora priekšā, esmu radītāja, kad dziedu - instruments diriģenta rokās. Cenšos būt labs un atsaucīgs instruments, jo zinu, cik izmisīga reizēm ir sajūta, kad koris neļaujas. Īpaši jau bērni - dabūt viņus visus kopā vienā sajūtu elpā, tas notiek diezgan reti. Toties tad, kad pārdesmit cilvēkbērnu, sekojot manai rokai, ir piepildījuši apkārtni  ar to īpašo, vārdā nenosaucamo  - nu tad tie ir tādi laimes brītiņi. Tāpat, esot dziedātājam, ja  man izdodas ar savu balsi atsaukties diriģenta vissmalkākajiem mājieniem, tad - tie atkal ir Tie mirkļi. Tie, kas paši to piedzīvojuši, sapratīs, par ko runāju.

Kas ir tava autoritāte starp diriģentiem?

Mana mūža autoritāte - mans Diriģents Jānis Zirnis.

Vai Zvaigžņu stunda tev jau bijusi vai tā vēl tikai priekšā?

Mana Zvaigžņu stunda? Gan bijusi, gan vēl tikai priekšā.

Pirmssvētku sveicieni maniem bijušajiem dziedātājiem. Tagadējiem - izturību un prieku par darāmo. Visiem kopā vienmēr atcerieties un novērtēt to, ka esat apdāvināti ar trauslāko un skaistāko mūzikas instrumentu pasaulē - cilvēka balsi. Un pasakiet paldies saviem vecākiem par to, ka viņi parūpējās par to, lai savos ''gudrajos'' gados jūs nepārtrauktu spēlēt šo instrumentu. Uz tikšanos visādu dziesmu visādos svētkos!

Un mans pēdējā laika iemīļotākais vēlējums, ko savulaik saņēmu no savas audzināmās 5.klases puiša (paldies Normund!), un tagad padodu tālāk -''Lai jums veicas dzīvē un citās darīšanās!'' Kaut ko tik burvīgu var izdomāt tikai bērni, pieaugušajiem atliek vien nošpikot.

 

Par Ingu stāsta draugi-

Mārcis Manjakovs- Inga ir cilvēks, kas cauri dažādiem laikiem ir palicis uzticīgs mūzikai. Inga ir ļoti ambicioza, ar lielu atbildību pret darbu un cilvēkiem.... un kā jau visi radošie cilvēki ar saviem „putniem” galvā. Cilvēks ar plašu sirdi. Paldies.

Laura Rumbina- Inga bija tā, kas iemācīja dziesmu nevis izdziedāt, bet to izdzīvot no pirmās līdz pēdējai sekundei. Nu, tā - "pa īstam". Ar Ingu vispār viss vienmēr ir "pa īstam".

Rihards Spole- Skolotāja, kurai piemīt spēja iemācīt  mūziku. Inga ir atbildīga par to, ka daudziem Ķekaviešiem ir dziļa  izpratne par mūziku un cieņa pret to.

Ilze Liepa- Inga ir skolotāja, kuru vairāk atceros kā draugu, ne kā skolotāju. Viņa ir liela mākslinieka dvēsele! Ir gājis visādi un foršākais ir tas ka ir šīs negaistošās atmiņas- uzjautrinošās un norājošās mīmikas skates koncertos vēl joprojām ir svaigā atmiņās.

Maija Skrode- Kad beidzam skolu, matemātika un latviešu valoda būs, bet iemācīties cilvēciski uzticēties otram, radoši darboties un prast pielāgoties situācijām kā ģimenē, tā arī darbā un draugu lokā, ir liela māksla! Un to Inga iemāca, ja tik ļaujas! Paldies!

Marta Priede- skolotāja un cilvēks kopumā, kurai pēc dabas ir pilnīga mākslinieka dvēsele. Viņa jūt mūziku, un zina, kā salikt kopā īstos vārdus, lai veidotos kas skaists.

Annija Adijāne- „Rīgai 810” lielkoncertā Mežaparka estrādē, es un Inga stāvējām viena otrai blakus, kaut arī šobrīd dziedam dažādos koros. Saviļņojoši un aizkustinoši!

Gita Maķe- Mani pirmie dziesmu svētki, vēlme būt vislabāk dziedošajiem, dziedāt no sirds un pareizi – tas viss ir Ingas nopelns. Cik labi, ka tieši kordziedāšana bija viena no manām prioritārajām ārpusklases nodarbībām – balss nostādīšana, satraukuma pārvarēšana pirms kāpšanas uz skatuves, savu emociju bagātināšana ir neatsverami ieguvumi manas personības attīstībā!

Elīna Krēvica- Inga ir tāds dvēseles dziesmu notikums. Reizē arī cilvēks, kas iemācīja man dziedāt tā pa īstam. Tā ir tāda dzīves bagāža, ko grūti aprakstīt vārdiem, jo tajā ietilpst ļoti daudz. Tas ir "Noausim kājas, atpīsim sirdis", tas ir dziedošs autobuss, tas ir ļoti patīkams satraukums pirms koru skatēm, tās ir mīļākās dziesmas, kopā būšana.. ai, nu tik daudz!
Ingai tas ir jāturpina!

Marta Ūdre- Inga spēj iedvesmot! Just mūziku citādāk, dziļāk un dvēseliskāk. Viņas aizrautība un mīlestība pret dziesmu ir to pašu iemācījusi arī man. Laika gaitā Inga man ir kļuvusi ne tikai par kora un mūzikas skolotāju, bet arī par cilvēku, kurā vienmēr ir interesanti un vērtīgi ieklausīties, kā arī vienkārši, cilvēcīgi aprunāties.

Jānis Ozols Ja dzirdu kādu kaut kur minam vārdu Inga Lagzdiņa - uzreiz sejā savelkas patīkams smaids kopā ar atmiņām par skolas gadiem, īpaši par kora dzīvi skolā. Paldies Tev, Inga, par šīm jaukajām atmiņām.

 

Lai jums veicas dzīvē un citās darīšanās!

 

Alise Patmalniece

Komentāri