Berries

Ķekavas muzeja krājuma priekšmets jūlijā - vienrocis

16.07.2019 | Aija Grīnvalde
First_page__m259__4_

Turpinām iepazīstināt ar Ķekavas novadpētniecības muzeja krājumu.

Vienrocis – vienā rokā turama izkapts ar īsu kātu, kurš gatavots no īpaši izmeklēta koka zara, lai augšgals būtu kāšveidīgs. Atšķirībā no pierastākās garās izkapts, pļaujot turēts vienā rokā (tādēļ arī šāds nosaukums).

       Tajos laikos, kad lietoja šādu darba rīku, rudziem bija ļoti garš stiebrs (salms) – teju cilvēka augumā. Strādājot ar parasto (siena pļavas) izkapti, kūlīšu sējējai būtu grūti nopļautos rudzus atšķetināt no augošajiem. Lietojot vienroci, ar grābeklīti, kas turēts otrā rokā, pļaujamos stiebrus atšķīra un atlieca sāņus, turklāt jau nopļautos pavilka uz rugājiem. Pļāvējam sekoja kūlīšu sējēja. Izveidojot akurātu labības kūli un apsienot to ar grīstē savirpinātu to pašu rudzu saišķi, darbs vēl nebija galā. Vairākus kūlīšus sanesa kopā un novietoja vertikāli ar vārpām uz augušu, veidojot stabilus statiņus. Tiem kādu laiku bija jāpaliek uz lauka izžūšanai. Lai pasargātu no lietus, statiņam uzlika cepuri – kādu no kūlīšiem, ar vārpām uz leju. Tuvojoties rudenim, labību saveda šķūņos un sākās kulšanas laiks, kas varēja ieilgt vēl ziemā.

        Ieviešoties mehanizētai labības novākšanai ar kombainiem, tika selekcionētas rudzu šķirnes ar īsāku stiebru. Laika ritējumā bija mainījušies arī celtniecības materiāli un paņēmieni – jumtu apjumšanai vairs nebija vajadzīgi garkūļu salmi.

        Pēteris Āboltiņš savā garajā mūžā paspējis nofotografēt vienroča lietošanu mūsu novada teritorijā.

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste Velta Strazdiņa

Foto

Comments