Berries

Diānas Spertāles "Dziesmu svētki. Manējie. 1973-2013"

Ar Dziesmu svētkiem pirmoreiz sastapos, būdama pavisam zaļa    žurnāliste, kas vēl tikai iemēģināja spalvu rakstīšanā. Viens no pirmajiem lielajiem uzdevumiem bija piedalīšanās sērijas „Vārds virsdiriģentiem” veidošanā laikraksta „Padomju Jaunatne” slejās. Man uzticēja intervēt Haraldu Medni, Daumantu Gaili, Imantu Cepīti, Jāni Dūmiņu, Imantu Kokaru... Protams, ka sirds trīsēja, gan jautājumus gudrojot un ar šiem dižgariem tiekoties, gan sarunas atšifrējot un liekot pa plauktiņiem, gan laikrakstam ar kārtējo publikāciju nākot klajā. Par žurnālisti mācījos un augu galvenokārt ar rakstiem par  kormūziku un Dziesmu svētkiem. Un jau tolaik sapratu, cik liela patiesība slēpjas atziņā „Jo lielāka personība, jo vienkāršāks cilvēks”.

Toreiz, 70. gadu sākumā, intervijas vēl notika ar pildspalvas un bloknota palīdzību. (! Bet galu galā  - tas bija pirms 40 gadiem.) Līdz ar to sarunas notika vairāk improvizējot un teksta pārlasīšana un akceptēšana no raksta varoņa puses bija visai būtiska žurnālista darba sastāvdaļa. Taču tādējādi bija iespēja vēlreiz tikties un tuvāk iepazīt  šos cilvēkus - virsdiriģentus, kuri baudīja tikpat lielu tautas mīlestību kā teātris un aktieri. Par to vislabāk varēja pārliecināties Dziesmu svētkos, kad dziedātāju un klausītāju tūkstoši sumināja virsdiriģentus. Un ne velti arī toreiz virsdiriģentu pulkā nemaz nebija tik vienkārši iekļūt. Atceros, kā 1985. gadā šajā Olimpā beidzot, beidzot ienāca jaunais virsdiriģents - Operas un baleta teātra (toreiz Nacionālā opera saucās tā!) galvenais kormeistars Ilgvars Matrozis – īsi pirms savas 50. dzimšanas dienas.  Diemžēl pēc diviem gadiem viņu aizvadījām kapu kalniņā, jo viņš bija dzīvojis pārāk ātri un strādājis pārāk nesātīgi, neprazdams sevi pietaupīt…
Tolaik iznāca daudz un bieži rakstīt par koriem un deju kolektīviem, to vadītājiem, viņu uzvarām starptautiskos konkursos, un, protams, par Dziesmu un deju svētkiem. Šis temats kļuva par manējo - tik tuvs un mīļš, ka bez kormūzikas dzīve vairs nebija iedomājama. Turēju īkšķi par savējiem (tiem, kurus tobrīd aprakstīju) koru karos un uzsaucu  viņiem „Lai dzīvo sveiks!” Dziesmu svētku gājienā. Biju klāt koncertbraucienos  pa Latviju un ārzemēs. Priecājos par uzvarām un skumu par neveiksmēm, jo bija arī tādas. Gadījās pat, ka cenzdamās pēc iespējas pamatīgāk iejusties savu aprakstāmo varoņu izjūtās, mazliet pārspīlēju ar empātiju. Tā, piemēram, kādā zēnu kora nometnē saņēmu no diriģenta aizrādījumu par to, ka žurnālistei jau nu piedienētos vairāk izturēties kā pedagogam, nevis ar puikām spēlēt durakus un rāpties kokos. Toties rakstā dziedātāju patiesās izjūtas un reportāžas klātbūtnes efekts bija garantēts!  

Tieši kordziedāšanas mākslai pateicoties, esmu sastapusi arī vislieliskākos cilvēkus savā dzīvē. Viens no tādiem ir diriģente un mūzikas pedagoģe Gunta Malēvica, ar kuru iepazināmies Valsts Akadēmiskā kora „Latvija” koncertbraucienos  80. gadu sākumā. Kopš tā laika Gunta ir  mans  vistuvākais draugs.

Dziesmu un deju svētki padomju laikos bija arī sava veida ierocis jeb spēļu kārts politiskās varas rokās. Šis pasākums bija pārāk liela kultūras vērtība un tajā bija iesaistītas pārāk lielas tautas masas, lai ar tiem izrīkotos tāpat, kā izrīkojās ar Līgo svētkiem vai Ziemassvētkiem un Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemiņu – tos vienkārši izsvītroja. (No rakstītajiem tekstiem, no oficiālās ikdienas leksikas, bet ne no ļaužu apziņas, protams. Ne velti „Skroderdienas Silmačos” ar Jāņu skatiem Nacionālajā teātrī visaugstāko popularitātes vilni sita tieši tolaik, kad padomju ideoloģija žņaudza visspīvāk – 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā.)

Tādas pašas sava veida „Skroderdienas” vai gājiens pie Čakstes pieminekļa bija arī Dziesmu un deju svētki, kurus kultūras uzraugi veikli pievilka klāt pie valdošās pareizības, veltot tās, piemēram, Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai vai padomju tautas uzvarai Lielajā Tēvijas karā. Koru repertuārs tika papildināts ar obligātajiem krievu un padomju komponistu skaņdarbiem, piemēram, „Varen plaša mana zeme dzimtā” vai „Orļonok, orļonok*...”. Savukārt latviešu  komponisti un dzejnieki jo plaši izmantoja tādu mākslinieciskās izteiksmes paņēmienu kā zemteksts, jo, piemēram,  kaut vai ar vārdiem „Mana dzimtene” tikpat labi varēja saprast gan lielo Padomju savienību, gan mazo Latviju kā suverēnu, brīvu valsti.

Un bija vērts piecus gadus gaidīt Dziesmu svētku noslēguma koncertu tikai tāpēc vien, lai tā beigās pieceltos kājās kopā ar visiem pārējiem (35 tūkstoši klausītāju un 17 tūkstoši dziedātāju) un nodziedātu „Pūt, vējiņi!”. Tieši šī tautasdziesma tajā laikā bija latviešu tautas neoficiālā himna, jo atskaņot Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!” vai pacelt sarkanbaltsarkano karogu pagājušā gadsimta 70.-80 gados vēl bija kaut kas pilnīgi neiedomājams. Par tādiem jociņiem varēja nokļūt  čekas pagrabos. Un, kā  zināms, daudzi arī nokļuva.

Un tomēr. 1985. gadā, kad orgkomiteja no Dziesmu svētku repertuāra izmeta Vītola un Ausekļa balādi „Gaismas pils” un no virsdiriģentu vidus – Haraldu Medni, koncerta noslēgumā kopkoris izsauca sirmo virsdiriģentu tribīnē. Atceros, kāds sajūsmas vilnis pāršalca Mežaparka Lielo estrādi, maestro uznākot! Un tad jau varēja prasīt dziedāt arī „Gaismas pili”. Toreiz skudriņas skrēja pāri kauliem, jo pirmoreiz dzīvē sajutu, ko nozīmē lielas ļaužu masas spēks, kam nevarēja pretī stāties ne kultūras ministrs, ne cekas vai čekas darboņi. Tā bija pirmā neapzinātā uzvara, kas reibināja tik stipri, ka naktī pēc koncerta visos tramvajos skanēja dziesma, dziedāja viss Mežaparks un visa Rīga, nē, Latvija! Un neba jau obligātais repertuārs. Jā, tas bija Dziesmotās revolūcijas aizsākums. Pēc bargās padomju ziemas te spraucās laukā Trešās Atmodas pirmie sniegpulksteņi Latvijas tautas gara apziņā vai, pareizāk sakot, zemapziņā, jo toreiz lielākā daļa vēl neiedrošinājās pat sapņot par to, ka mūsu valsts kādreiz varētu atgūt neatkarību. Bet jau pēc trim gadiem - 1988. gada jūlijā - studentu Dziesmu un deju svētkos „Gaudeamus” (un atkal tieši Dziesmu svētkos!) Viļņā pirmoreiz pēc daudzu gadu pārtraukuma gaisā uzvijās visu trīs Baltijas valstu nacionālie karogi. Latvija stāvēja uz Tautas frontes dzimšanas sliekšņa.

Mūsdienās to visu daudziem pat grūti saprast, jo izaugusi jauna paaudze. Viņi, paldies Dievam, uz savas ādas nav izjutuši padomju ideoloģiju, represijas, okupāciju, komunistu partijas preses cenzūru, CK un čeku, aizliegumus, zemtekstus un tamlīdzīgas lietas. Biju neiedomājami laimīga un lepna, ka mans dēls piedzima tieši 1990. gadā  - Latvijas neatkarības atgūšanas gadā.  Viņš un viņa vienaudži nav kopā ar citiem dungojuši Dunajevski vai Tuļikovu tikai tāpēc vien, lai pēc tam varētu nodziedāt „Pūt, vējiņi!”.

Tagad visiem ļauts dziedāt „Dievs, svētī Latviju!”. Un tomēr nav maz arī tādu, kas nenovērtē to, cik liela priekšrocība ir iespēja runāt savā dzimtajā valodā, nest sarkanbaltsarkano karogu, neslapstoties izteikt savas domas un neslāpt aiz dzelzs priekškara izolētībā no visas pasaules. Iespēja piedalīties brīvos  Dziesmu un deju svētkos bez obligātajām piedevām jeb nodevām  un dziedāt nerediģētas savas tautas dziesmas.

Iespēja dzīvot neatkarīgā valstī, kurā kopš 1873. gada jau vairāk nekā 140  gadus joprojām reizi piecos gados notiek lielie Dziesmu un deju svētki. Vienīgā reize un iemesls, kad tie nav skanējuši, bijis Otrais pasaules karš.

Šopavasar, vērojot garu garās rindas pēc biļetēm uz Dziesmu un deju svētkiem, vēlreiz pārliecinājos par to, ka latvietis var kādu laiku iztikt bez maizes, bet bez Dziesmu svētkiem un teātra – ne.
Kori  Latvijā joprojām  dzied „Gaismas pili” un „Beverīnas dziedoni”.
Un es joprojām ticu, ka Auseklim taisnība, kad viņš rakstīja: „Tautu izglāba dziesmu gars...”.
Ak ērglēn, mans ērglēn... (padomju kora dziesma, kas, šķiet, stāstīja par kādu pusaudzi-padomju nacionālo varoni vārdā Ērglēns. Šis skaņdarbs nereti tika iekļauts bērnu koru repertuārā.)
Ar cieņu, Diāna Spertāle.
Normalized_img_0005 Normalized_img_0004
Diāna kopā ar diriģentu Daumantu Gaili. Ar diriģentu Jāni Erenštreitu.
Normalized_img_0003 Normalized_img_0001
 Intervējot dziedātāju no Turcijas.  Kopā ar kori "Gaudeamuss".
Normalized_img_0002 Normalized_diana_spert_le.doc