Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Vasaras saulgrieži vēstures griežos

21.06.2014 | Aija Grīnvalde
First_page_vitmane_3_cr

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas ir 23. un 24. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Jāņu priekšvakarā cilvēki iet vākt puķes, no kurām pin sievietēm vainagus un liek galvā. Vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu. Vasaras saulgriežu jeb Jāņu svinēšanas sākumi sniedzas tālā pagātnē, kad Eiropā zemnieki aktīvi piekopa saules kultu. Ugunskuru dedzināšana un citas rituālas padarīšanas bija ne tikai gadskārtu ieražu svarīga sastāvdaļa, bet spilgti apliecināja arī kosmiskās un zemes kārtības vienotību. Pirmās norādes par šo svētku latvisko svinēšanu rodamas jau Garlība Merķeļa un citu vācu literātu rakstos. Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, tomēr latviešu tradīcijas ar Jāni Kristītāju saistītas samērā maz. Jāņu pamatā ir mīts par Kosmosa izveidi no Haosa. Tā ir kosmiskās un zemes kārtības vienotība. Tā ir radīšana, gaismas un tumsas cīņa, kas atkārtojas gadu no gada un atspoguļojas rituālā. Savukārt rituāls ir nepieciešams, lai nodrošinātu kustību un harmonisko stāvokli dabā un cilvēka dvēselē. Galvenais elements ir aplis – tas ir vainags, apiešana apkārt laukiem un sētai, apaļa siera veidošana un apļa deju dejošana. 16.- 17.gs. naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem. Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti lauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari. Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres.

Bet kādi bija Līgo svētki padomju laikos. Okupējot Latviju, jaunajai padomju vadībai bija svarīgi likt tautai noticēt, ka vara ir viņiem draudzīga, tāpēc 1941. gada maijā Jāņu dienu – 24. jūniju – jaunā vara pasludināja par tautas svētku dienu, un līdz ar to arī par brīvdienu. Taču tūlīt pēc tam sekoja baisas izvešanas, un Jāņu naktī priecāties vairs nebija iemesla. Karam beidzoties, varas pārstāvji nolēma šo ideju turpināt. 1945.gada 19. jūnijā laikrakstā „Cīņa” tika publicēts LPSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, kurā komitejām lika piesaistīt plašas strādnieku masas Līgo svētku svinēšanā, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem u.tml. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus (tolaik tos sauc arī par Līgo svētkiem) par padomju propagandas svētkiem. Jauns aizdomu vilnis pret šiem svētkiem sākās pēc 1949. gada deportācijām. 1950. gadā Līgo svētkus izņēma no oficiālo svētku dienu saraksta, tajos bija jāstrādā. Pēc Staļina nāves pakāpeniski un neuzkrītoši svētku svinēšana atjaunojās. Ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1954. gadā Līgo diena kļuva par svinamu dienu, kas bija jāatstrādā tuvākajā svētdienā. Līdz 20. gs 60. gadiem tika pieļautas tautiskas (drīzāk jau pseidotautiskas) svētku pastkartes un citas vairāk vai mazāk ar Jāņiem saistītas izdarības. Jāņu svinēšanas tradīcijas krasi izmainīja Arvīds Pelše, kurš 20. gs. 60. gadu sākumā kļuva par Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru. Pastāvošā vara centās pat zinātniski pamatot, ka Jāņi ir no dzīves atpalikušu elementu, dzērāju, nacionālistu un revolucionāru svētki. Tika uzskatīts, ka Līgo diena ir kaitīga pagātnes palieka ar pagānisku un ekspluatatorisku izcelsmi. Pēc partijas domām, Jāņi parādīja cilvēka nevarību dabas priekšā, cenšanos pielabināt visaugstāko, lai tas sūtītu labu. Tolaik nedrīkstēja vairs pieminēt zāļlaukus un to, kas tajos auga. No tautasdziesmu krājumiem izņēma dziesmas, kurās minētas auzas, āboliņš, siens. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu sieru, pārdēvējot to par ķimeņu, lauku vai zemnieku sieru. Jāņogas preses izdevumos tika pārsauktas par sarkanajām upenēm, jāņtārpiņi par spīdeklīšiem. Tika aizliegtas Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”. Andreja Pumpura „Lāčplēsī” un citos klasikas darbos izņēma vai pārveidoja Jāņu svinēšanas aprakstus. „Zem naža” laida visu skolas hrestomātiju, kur bija pieminēti Līgo svētki.

Jāņi noteikti būs latviešu tautiskākie svētki, un tos svin laikā, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, proti, vasaras saulgriežos.

Titulbilde: Katlakalna dejotāji Daugavas krastā pozē žurnāla vākam ap 1955.gadu. Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums.

Komentāri