Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Starp iespējamību un esamību

16.01.2012 | Diāna Spertāle | OSEDŽAS ZEME,NACIONĀLAIS TEĀTRIS
First_page_osedzas-z

Latvijas Nacionālajā teātrī vakar pirmizrādi piedzīvoja mūsdienu amerikāņu autora Treisija Letsa lugas „Augusts: Osedžas zeme” iestudējums. Tas ir jaunā režisora Valtera Sīļa pirmais darbs uz lielās skatuves šajā teātrī un, šķiet, izdevies gana veiksmīgi. Šī luga   daudzkārt uzvesta daudzos lielākajos Eiropas un visas pasaules teātros, tajā skaitā  Brodveja Imperiāla teātrī, kur pieredzējusi 648 (!) izrādes, kā arī Čikāgas teātrī „Steppenwolf” un Londonas Nacionālajā teātrī.

Nacionālā teātra izrādei dots nosaukums „Osedžas zeme”, un tās centrā ir notikumi viena mēneša laikā kādā mūsdienu amerikāņu ģimenē Tulsā, Oklahomas štatā.  Uz skatuves (bez priekškara)  - savrupmāja divos stāvos (scenogrāfe I. Kauliņa, kostīmu māksliniece L. Rolšteina). Patlaban, kad norisinās izrādes darbība,  tajā mīt tikai abi vecāki Violeta un Beverlijs (L. Cauka un U. Dumpis) ar vienu no trim meitām Īviju (D. Gaismiņa), jo abas pārējās pārcēlušās uz dzīvi citur un, cik noprotams, pasen nav apciemojušas tēvu un māti. Jau izrādes pirmā aina atklāj arī to, ka Violeta jau labu laiku ir smagi slima un pastāvīgi lieto zāles, no kurām jau kļuvusi atkarīga.  Savukārt Beverlijs savus kreņķus cenšas noslīcināt viskijā. Izrāde sākas ar to, ka Beverlijs ataicinājis uz sarunu kādu jaunu Osedžas cilts indiāņu meiteni (A. Saulīte), kurai vēlas uzticēt gan mājas apkopšanu un ēst gatavošanu, gan depresīvās, garīgi nelīdzsvarotās sievas aprūpi. Tā kā meitenei vajadzīgs darbs, viņa uzņemas šos pienākumus; savukārt pats Beverlijs pēc neilga laika pazūd no mājām, un tas ir iemesls, lai visi ģimenes locekļi atkal šeit atgrieztos un satiktos. Un te nu atklājas, ka ikvienam no trīspadsmit visā šajā sižetā iesaistītajiem personāžiem ir savas problēmas vai pat traģēdija un gandrīz visi balansē uz robežas starp iespējamību un esamību, starp vēlmi dzīvot un nedzīvot šajā pasaulē.

No trim Fordhemu meitām tikai Barbarai (Z. Jančevska) izdevies izveidot ārēji it kā saskanīgu ģimeni; Īvija ir tipiska vecmeita, kurai nav veicies personiskajā dzīvē, un arī Kārenai  (D. Kažociņa) līdz šim nav izdevies tikt pie vīra. Taču patiesībā arī Barbara ar Bilu (J. Lisners)  grasās šķirties, jo augstskolas mācībspēks ir iegādājies sev jaunu mīļāko – glītu studenti, bet abu meita,  četrpadsmitgadīgā Džeina (M. Botmane) jau iemācījusies pīpēt „zālīti” un lielāko daļu sava laika pavada, sēžot pie televizora un klausoties „Operas spoku” un līdzīgu mūziku, par ko fano tīņi. Šajā ģimenē ir vēl viens cilvēks, kurš cieš no smagas depresijas, un tas ir Violetas māsas Metijas Fejas (L. Kugrēna)  dēls (U. Anže), ko ģimenē visi uzskata par neveiksminieku un pat dēvē par „mazo Čārlzu””, kaut gan viņam jau ir 37 gadi. Pamazām atklājas, ka šajā depresijā galvenokārt vainīga valdonīgā, paštaisnā māte, kura it kā vīlusies savā dēlā un acīmredzot vienmēr viņu tikai kritizē un noliedz. Pretstatā dziļi mīlošajam tēvam (arī Čārlzs, Jānis Skanis), kurš, reiz pieprasīdams sievu mainīt attieksmi pret dēlu, pat ir gatavs šķirties pēc četrdesmit kopā nodzīvotiem gadiem. Protams, Arī Fordhema meitu raksturu un dzīvi lielā mērā noteikusi audzināšana un sāncensība par to, kura no viņām tad īsti ir bijusi  tēva un kura - mātes mīlule. Beverlija pašnāvība un iemesliem viņa rīcības iemeslu meklēšana tad arī skaudri saasina jautājumu par to, KĀPĒC tad katram no šiem trīspadsmit cilvēkiem ir tieši šāds liktenis un kas būtu jādara, lai beigtos viņu ciešanas.

Un, izrādās, ka patiesībā cēlonis ir atsvešinātība savstarpējās attiecībās, izkropļota izpratne par mūsdienu ģimenes modeli, kurā katrs var (bet vai grib?) dzīvot savu dzīvi.  Ne jau velti Beverlijs uzaicinājis uz mājām jauno indiānieti Džoannu par mājkalpotāju.   Pateicoties tieši viņai - labajam mājas gariņam, šajās mājās atkal sāk smaržot pēc garšīga ēdiena un beidzot visi kopā  var apsēsties pie skaisti klāta galda. Tieši Džoanna  gan pasniedz palīdzīgu roku (burtiskā nozīmē) Violetai, kura, salietojusies zāles, vienkārši pakrīt, gan ar pannu iedod pa galvu Kārenas līgavainim Stīvam (J. Hiršs), kurš mēģina pavest četrpadsmitgadīgo Džoannu. Galu galā – viņa var arī vienkārši parunāties ar šo spuraino pusaudzi, jo darbā un ar sevi aizņemtajiem vecākiem jau nekad tam nav laika. Šī klusā un nepretenciozā indiāņu meitene it kā atgādina, cik svarīgs ir ģimenes pavards, vienalga, vai tu dzīvo vigvamā, greznā savrupnamā vai daudzdzīvokļu ēkā, un ka patiesībā dzīve  nemaz nav tik sarežģīta. Diemžēl reizēm jānotiek kaut kam diezgan briesmīgam, lai saprastu šīs vienkāršās patiesības un ieraudzītu to, kādi tev tuvie cilvēki ir īstenībā. Jo īstenībā Beverlijs bijis talantīgs dzejnieks, un  Violeta ir garīgi stipra sieviete ar brīnišķīgu humora izjūtu, bun gan jau  Īvija, uzvelkot citu tērpu un sastopot īsto vīrieti, uzplauks kā puķe... Tātad šī izrāde ir ne tikai par to, ka ģimene ir viena no lielākajām vērtībām šajā pasaulē, bet arī par šķietamo un iedomāto, par robežu starp iespējamību un esamību, par ...
„Šī izrāde ir par lēmumiem, kas palīdz ģimeni saglabāt, un tādiem, kas to grauj. Nav viegli atbildēt, kuri no šiem lēmumiem ir pareizie. Varbūt daudz svarīgāk nevis akli zināt, kas ir labs un kas nē, bet par to šaubīties, lai varētu pārliecināties, ko es daru pieraduma vai kādu pieņēmumu dēļ un ko es daru tādēļ, ka nekā savādāk es uz šīs pasaules nevarētu izdzīvot.” Tā izrādes programmiņā raksta režisors Valters Sīlis. Un no šīs pašas programmiņas uzzinām, ka 2008. gadā ģimenes galvu Beverliju Votsonu ir tēlojis autora 73 gadus vecais tēvs Deniss Letss, būdams smagi slims ar vēzi. Tomēr, par spīti slimībai, viņš katru dienu piedalījies izrādēs, vakarus pavadot teātrī, bet pēc tam atgriezies slimnīcā. Uz nāves gultas vecais vīrs esot izteicies, ka nav lielākas laimes kā spēlēt sava dēla lugā.

Nevar nepieminēt, ka Violeta ir ilgi gaidīta Lolitas Caukas t. s.  mūža loma, kurā viņa  brīnišķīgi nospēlē traģisku likteni, kura reizē ir salauzta un reizē īsti sievišķīgi viltīga, jo brīžiem vienkārši tēlo uz dzīves skatuves, reizē trausla un stipra, reizē atkarīga un brīva no jebkādas atkarības. Un turpat blakus -  arī Mārcis Maņjakovs epizodiskajā šerifa Deona lomā, kur ar zema toņa smiekliem vien aktierim izdodas ieskicēt pašpārliecināta, bet vienlaikus arī ļoti romantiska un, protams, nelaimīga (jo patiesībā visi šie personāži ir ļoti nelaimīgi) vīrieša tēlu.

Un tomēr. Kaut gan visi uz skatuves ir tik nelaimīgi (vai arī varbūt vienkārši tikai iedomājas?), kaut gan sižetā beigās sagriežas īsts dziļu pārdzīvojumu un kaislību karuselis,  izrāde nav drūma vai pesimistiska. Gluži otrādi. Te ir gan joki, gan pa kādai rupjībai, gan pa kādam erotiskam skatam (vietā vai nevietā?). Ne velti izrāde žanra ziņā nodēvēta par sāpīgi smieklīgu drāmu jeb traģikomēdiju.

„Man vajadzīgs darbs.” Tā  - tik vienkārši -  izrādes izskaņā saka Šaijenas indiāņu cilts meitene, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņa tomēr vēlas palikt šajā mājā, kas tobrīd izskatās pēc pamesta trakonama. Kā vienmēr dzīvē – „... starp iespējamību un esamību... „ ...  „Kā vējš pār sausu puķi...” (T. S. Eliots)  ir pārbrāzies pāri, un mājās atkal būs miers, smaržos pēc vakariņām, un ģimene nāks kopā. Ja ne visi, tad vismaz daži. Ir cerība, ka viss būs labi. Kā senāk. Kā bērnībā.

Diāna Spertāle

P. S. BIĻETES UZ NACIONĀLĀ TEĀTRA JAUNO IZRĀDI „OSEDŽAS ZEME” VAR IEGĀDĀTIES ARĪ KULTŪRAS INFORMĀCIJAS CENTRĀ "Liiba".



Komentāri