Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

PIRMOREIZ MISĀ AR PĪPI UZ JUMTA

29.04.2015 | Diāna Spertāle | laivas,Misa,krasti,gumijaszābaki
First_page_134356_955426534488718_3377371520877023888_o

 

 

Iesācēja laivotāja piezīmes 

 

Daži mirkļi pirms 

 

 Naktī pirms laivu brauciena pa Misu redzu īstus murgus: kā laiva, kurā esmu es, apgāžas un kā  peldu ledainā ūdenī, aizrīdamās un spalgi kliegdama; kā mana laiva uzbrauc uz asiem akmeņiem, dabū sūci un lēnām nogrimst, kā šī pati  laiva iekļūst spēcīgā straumē, bet, tā kā pēdējiem spēkiem iros pēdējā, neviens no priekšējiem to nepamana un mani aiznes uz jūru... 
 No rīta  maizītes sagriežu tā pavairāk, jo ko var zināt?
 Kaimiņš Sandis  ir ar mieru aizdot ūdensnecaurlaidīgu vējjaku, kas man, tiesa, ir mazliet  par lielu, bet vai tad nu laivu brauciens ir kāda modes skate? "Būs jau labi!" viņš mierina, pamanījis manu noraizējušos ģīmi un ieber  saujā pāris saldos enerģijas batoniņus. 

 

Kā uzvesties laivā 

 

 Ierodoties pie  Ķekavas TICa, pirmais, ko pamanu: lielākajai daļai kājās nevis gumijas zābaki, ko man vilkt  silti ieteica kolēģe Agrita, bet gan kedas vai botas. Hm, laikam neviens  i negrasās iekāpt upē, bet veikli kā cirka mākslinieki lekt laukā no laivām uzreiz sausā krastā. Visi  ir varen smaidīgi un  izskatās apņēmības pilni. Izņemot mani. Kad ieraugu, ka braucienā piedalīsies arī vairāki mazgadīgi bērni un pat Agritas četrgadīgā meitiņa Estere, mazliet nomierinos. Bet joprojām esmu pilnīgi pārliecināta, ka bez apgāšanās neiztikšu, tāpēc mobilo telefonu un dzīvokļa atslēgas braucienā līdzi neņemu.
 Pa ceļam uz Dzērumiem, kur paredzēts starts, noprasu Agritai ar Jāni, kā jāuzvedas laivā un kas jādara, lai tā neapgāztos. Atmiņā paliek tas, ka galvenais ir necelties kājās un nežvangāties, kā arī "nedarīt visādas muļķības". Pēdējā termina sīkākam skaidrojumam neiznāk vairs laika, jo starta vieta jau klāt, seko TIC vadītāja Jura instrukcija par drošību un sadalīšanās pa laivām. Fotogrāfs Einārs, uzzinājis, ka esmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta, brīdina, ka peldoties (piespiedu kārtā, protams) gumijas zābaki parasti piesmeļoties pilni ar ūdeni un tad velkot uz leju... Iveta no Jeņču laivām (Jeņču laivas šo braucienu un arī citus nodrošina ar laivām un pārējo laivošanai nepieciešamo aprīkojumu) gādīgi ietin mani sarkanā vestē un iedod dzeltenu ūdensnecaurlaidīgu maisu, kur jāieloka mugursoma ar lieku drēbju kārtu, maizītēm un termosu. Nepaspēju novērtēt, vai ir labi vai slikti būt vienā laivā ar priekšnieku, jo jau jākāpj iekšā, un tas nu izdodas, pārāk  nesažvangājoties.  Pie mums būs vēl arī Lauma, kas jau esot vienreiz pirms dažiem gadiem piedalījusies šādā laivu braucienā.  Vēl mirklis, un - ardievu, sauszeme! Mēs peldam! 

 

Airēšanas tehnikas pamatprincipi 

 

 Domas vispirms nodarbinātas  ar to, ka „Misa ir mainīga un neprognozējama upe un ka šis posms būs piemērots tiem, kam patīk pārvarēt dažādas grūtības šķēršļus...” Tāpat - kā veidot situāciju, lai mēs vadītu laivu, nevis tā – mūs. Tikai pēc krietna  laiciņa  kļūst skaidrs, ka Jeņču Jura laiva nemaz tā uzreiz apgāzties negrasās un ka upē aiz katra līkuma neuzglūn krāces, atvari vai aisbergs.
 Airis man  ir tikai viens. Laikam no alumīnija, jo  nav tik  smags, kā  atceros riktīgas kocenes smagos airus duļļos, pa Raiskuma vai citiem ezeriem vizinoties. Šķiet, ka arī airēšanas process sanāk tīri normāli, jo priekšnieks, kas sēž aizmugurē, neko nesaka. (Lai gan visticamāk, sākumā viņš nemaz neievēroja, KĀ mēs airējam, jo bija pārāk aizņemts ar organizatoriskiem jautājumiem.) Tikai pēc zināma laika Jurī  pamostas mācībspēka gars. Izrādās, ka airējot diviem cilvēkiem un katram ar vienpusīgo airi, racionālāk ir airēt katram savā pusē un tad pamainīt puses,  nevis vispirms abiem vienā pusē un tad atkal otrā. Un mēs ar Laumu sākumā nevarējām saprast, kāpēc  laiva tik spītīgi iet zigzagveidā...

 

Pirmās, bet ne pēdējās grūtības

 

 Bet īstenībā zigzagveidā plūst arī Misa šajā posmā gar Dzērumiem. Atceros bērnībā lasītu teiku par to, kā šī upe izcēlusies. Velns darījis alu, un mučele apgāzusies jau pašā darba sākuma procesā. Tad nu viss  saldais veikums aiztecējis līkumu līkumiem. Bet tas nemaz nav slikti, jo izliekumiem bagāta upe, bez šaubām, ir daudz interesantāka nekā taisna. Gan no vērošanas, gan no braukšanas viedokļa.
 Un nu klāt pirmais lielais šķērslis. Koku, zaru un visādu citu atkritumu sanesums izveidojies tik pamatīgs, ka viss sastrēdzis lielā aizsprostā. Acīgais Markuss – viens no mūsu jaunākajiem laivotājiem – jau pamanījis visā šajā drazā gan beigtu mežacūku, gan pudeli ar zīmīti iekšā. Tad nu jādabū tā pudele rokā, jāatver un vēl jāizvelk laukā raksta gals. Ticiet, tas viss nemaz nav tik vienkārši, jo pudele ir kaut kur upes vidū starp koku un krūmu zariem, bet, lai izvilktu vēstījumu, ievajagas pat pinceti. Labi, ka dāmām tomēr līdzi kosmētikas maciņi ar attiecīgo aprīkojumu.
 Juris ar rokas motorzāģi līdzīgi virves dejotājam balansē uz lielā koka stumbra, kas neļauj laivām doties tālāk. Zāģis paklausīgi iegrimst stumbra „miesā” gluži kā sviestā un sašķeļ lielo koku vairākās daļās. Savukārt Zaķu Juris no Jeņču laivām ar pārējiem vīriešu kārtas brauciena dalībniekiem, lietojot garum garu  virvi, palīdz kokam izkustēties no vietas. Nu, gandrīz vai tikpat ekstrēmi kā kalnos! 

 

 Dažādi atradumi

 
 Pudeles ar zīmītēm šajā braucienā atradām pavisam, šķiet, piecas. Dažāda lieluma un ar dažādu saturu. Vienu bija piepildījuši acīmredzot jaunais pāris kāzās, bet kādā citā atradās  bērnu zīmējumi. Citos braucienos šāda veida atradumi neesot bijuši.
 Turpinām ceļu, cīnoties ar līdzīgiem šķēršļiem un priecājoties par skaisto Misas krastu ainavu. Koku saknes upes atsegtajos krastos ir tik noslēpumaini savijušās, ka te pat varētu uzņemt kādu šausmu filmu! Bet turpat tālāk jau zied pirmās purenes un baltās un dzeltenās vizbulītes.
 Gremdējoties pārdomās par to, kā veidojas upes straume un no kā atkarīga tās virzība, esam nonākuši līdz pirmajam dižkokam – ozolam. Tā vidus gan krietni izdedzis jeb acīmredzot izdedzināts, taču koks joprojām ir dzīvs. Tas tiek no visām pusēm aplūkots, mērīts un fotografēts. Dabas pārvaldes speciālisti, kas arī piedalās šajā braucienā, stāsta gan par sūnām un  ķērpjiem, kas aug uz dižkoka mizas, gan par dažādiem kukainīšiem, kuri tur atraduši sev mājvietu. Tā kā pavasaris nāk ar joni, arī visa dzīvā radība mostas un uzsāk sezonas aktivitātes. Jurim atkal ir pienākums un iespēja demonstrēt savu sportista veiklību: izmantojot Zaķu Jura plecus, viņš rāpjas ozolā un piestiprina pie koka plāksnīti, kas  turpmāk uzskatami liecinās par to, ka šis ir dižkoks un tātad īpaši aizsargājams.
 Tālāk braucot, šur tur var apbrīnot upes straumes līdzeni noblietētos krastus, kas no tālienes atgādina cilvēka roku darbu. Tuvāk piebraucot, kļūst skaidrs, ka ar tādu precizitāti un rūpību var strādāt tikai dīvainie un joprojām neizprotamie dabas spēki. Turpretī divkājainais radības kronis vietām gan krastus nostiprinājis ar  nelieliem akmeņiem (izskatās glīti!), vecām autoriepām un  sazin ar ko tik vēl ne, gan izmētājis atkritumus, gan nolīdzinājis vienu zemes nogabalu, izcirzdams kokus un krūmus un it kā veidodams pludmali. Varbūt jānoskaidro, vai būvatļauja šādiem darbiem maz ir un vai te nepaveras plašs darba lauks dabas inspektoriem? Bet vai tāds amats jaunajā profesiju klasifikatorā vēl pastāv?


Vēl citi dižkoki un citāda Misa
 

 

 Svaigais gaiss un fiziskā slodze liek sevi manīt, un izsalkums neaicināts klāt gan. Mazliet jāpaciešas, jo brauciena laikā jāapciemo vēl divi dižkoki – goba un priede. Pirmā sagaida, izpletusi savus zarus uz visām pusēm gluži kā daudzas rokas, un aicinoši piedāvā improvizētas šūpoles. Tajās gan riskē pakarināties tikai pāris mazie laivotāji, kam, tā sakot, aitas svars. Savukārt priede, izrādās, nav nekāda vienkārša priede, bet gan dubultpriede, kas simbolizējot auglību, mīlestību, saticību utt, tāpēc visi tik labprāt pie tās iemūžina sevi  ar digitālo fotokameru palīdzību. Arī pie šiem abiem dižkokiem tiek piestiprinātas plāksnītes, kas redzamas jau pa labu gabalu. Tieši pie dižpriedes beidzot klāt arī ilgi gaidītais pusdienu brīdis, un jāatzīstas, ka no maizīšu kalna nekas daudz nepalika pāri!
 Pa ceļam vēl ne reizi vien jāpārvar gan jau pazīstamie sanesumi un veikli jāizlavierē zem un gar lieliem kokiem, gan jāapbrauc koki un krūmi. Kaut gan iesācējiem šķiet, ka airēšanas amats jau rokā, izrādās, ka nemaz tik vienkārši nav vis! It īpaši, ja nepārzini laivošanas terminoloģiju un nezini, piemēram, ko nozīmē vārds „pieairēt”. Tomēr reaģēt uz ātri tuvojošamies koku zariem vai krūmiem, t. i., nogulties laivā uz muguras (kā zināms, nežvangājoties!) mūsu laivas apkalpe iemanījās itin ātri.
 Pabraucam garām saimniecībai „Dabas zirgi”, un dažiem laimējas auļojošos zirgus arī ieraudzīt. Te nu Misas krasti ir mežiem noauguši un izskatās visai noslēpumaini. Tālāk upe kļūst šaurāka un vairs nav tik līčota. Tomēr sanesumi jeb aizsprosti turpinās. Divās vietās pat nākas kāpt laukā no laivas un stiept to mazu gabaliņu uz priekšu pa krastu. Otrais brauciena posms aizrit gandrīz nemanot, un kur bijis, kur ne – klāt jau finišs pie Plakanciema dzelzs tilta. Tur mūs gaida liels katls ar karstu zupu, un šķiet, ka neko gardāku sen neesi ēdis.
 Un, kad man tagad jautā: „Nu, kā tad iesācējam gāja?”, atbildu: ”Braukšu vēl kādreiz!”

Links uz laivu braucienu pa Misu 2 šeit
 
 
 

 

Komentāri