Par Ziemassvētku kauju Atceri

7.janvāŗa diena atausa gaiša – balta no naktī mazliet uzsnigušā sniega un gaiša no saules stariem, kas tā vien centās izspraukties caur šai reizē ne tik biezi savilkušos mākoņu segu. Un balta no mūsu labajām domām, dienas ieceru sapņiem, un varbūt arī no 95 gadus spodrinātas atmiņas gaismas, no Latviešu strēlnieku izcīnīto kauju gaismas.

Spraigs un apņēmīgs dažādu vecumu interesentu pulciņš, Daugmales kultūras daļas vadītājas Anitas Lubovas un Ķekavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Jura Žilko iedvesmoti, šai sestdienas pusdienlaikā pulcējāmies pie Ķekavas novada Tūrisma informācijas centra, lai kopā dotos uz Ziemassvētku kauju 95. gada atceres sarīkojumiem Valgundes pagastā.
 
Ziemassvētku kaujas, kas, savulaik 1916.gada Ziemassvētkos (pēc jaunā stila 1917.gada janvāŗa sākumā) bija asiņainas un sāpju pilnas, tomēr, neskatoties uz smagajiem zaudējumiem, tās bijušas mūsu tautas spēka, drosmes, uzņēmības, dzimtenes mīlestības apliecinājums, - Uzvaru cīņas. Droši vien būs ļaudis, kas man negribēs piekrist, kas paudīs, ka par Uzvaru Ziemassvētku kaujas nevarētu dēvēt – jo, kā dēvēt par uzvaru cīņu, kuŗā, arī citu spēku nolaidības dēļ, krīt un gūst smagus ievainojumus tik milzīgs skaits tautiešu, jaunu puišu pašā dzīves plaukumā.

Un tomēr – Ziemassvētki kaujas ir vēlāko, arī citu cīņu, un it īpaši Latvijas Atbrīvošanas cīņu aizsākums. Tā ir pirmā kauja, kuŗā 8 Latviešu strēlnieku pulki apvienojās vienā divīzijā ar vienu kopīgu uzdevumu un spēcīgu mērķa apziņu.

Šķir, Dieviņi, manu ceļu,
Sargā manu augumiņu,
Lai godam es varēju
Ienaidnieku uzvarēt.

Daudziem cīņās līdzēja dziesma, sirsnīgas domas par mājās palicējiem. Šai Atmiņu vakarā tik spilgti modinātas jūtas mums tika gan no vīru kopas Vilki dziedātajām dziesmām, gan no Jelgavas Jaunā teātra aktiera lasītajām strēlnieku vēstulēm, par kuŗām pragmatiķis un arī dažs labs cits var teikt – savādi ir rakstīt vēstuli tuviniekiem no kaujas lauka, jo nav zināms, vai tā nonāks līdz mājām, un kas ar tevi pašu notiks nākamajā kaujas rītā? Un tomēr – vēstule ir doma par mājām, stiprināšanās un apliecināšanās – aiz manis un tepat stāv mana dzimta, manas māsas un mazie brāļi,mani vecāki un vecvecāki, mana SĒTA un mana tauta.

Jau vairāku gadu gaŗumā esam pārliecinājušies, ka vieni no Strēlnieku zvaigznāja spodrinātājiem ir vīru kopa VILKI, kuŗi šai reizē tieši uz Ziemassvētku kauju 95.atceres dienu ir sarūpējuši kārtējo mūzikas ierakstu disku (mēs latviski laikam sacītu, tvartu) Brīvības kareivji, kuŗš tika ieskandināts tieši šīs Atceres noslēgumā.

Bet diena sākās netālu no Mangaļu mājām, mežainā laukā ar vairāku Latvijas un kaimiņvalstu Vēstures rekonstrukciju klubu sagatavotiem, Ziemassvētku kauju demonctrējumiem, ar Kaŗavīru kluba Junda dziedātāju priekšnesumiem Mangaļu māju pagalmā, ar pastaigu, aplūkojot seno ierakumu rekonstrukcijas. Tad svētku – Atceres dienas viesi devās uz netālajiem Antiņu kapiem, kur atrodas arī  Ziemassvētku kauju Brāļu kapi un kur arī šai reizē notika Piemiņas brīdis. Un tad – uz Ložmetējkalnu – aptuveni 5-6 km gaŗais ceļš no Liepājas šosejas līdz pat Ložmetējkalnam bija sveču liesmām izgaismots – te sajūtams vietējās, Valgundes pagasta padomes atbalsts un nopietnība un visa kalna pakāje mirdzēja sveču liesmās – gan ugnskrusta, gan citās spēka zīmēs izliktās.

Šeit, Ložmetējkalna pakājē, ikgadu Ziemassvētku kauju atceres dienās notiek Skautu ziemas nometne Baltais vilks, ar kuŗu mums šai reizē bija iespēja iepazīties pateicoties Mārtiņam Ruģēnam un skautu nometnes vadītājiem. Viņu stāstījums patiesi aizrāva daudzus daugmaliešus un ķekaviešus, jo tādu patriotisma un dzīves mākslas skolu, kāda ir skautu kustība vispār un šāda veida nometnes jo īpaši, ir neatsveŗams un visādi atbalstāms un stiprināms pasākums, ja vien vēlamies stiprus, gudrus un patriotiskus mūsu tautas spēka tālāknesējus tai paaudzē, kuŗa vēl aug un veidojas.

Ik gadu Ziemassvētku kauju varoni ir daudzināti: gan Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, gan jaunākos laikos. Un kopš Latvijas atbrīvošanās no Padomju Savienības sloga, atjaunoti, šogad divdesmit piekto reizi, Ziemassvētku kauju vietās kopā sanāk ļaudis, kam svēta savulaik smago cīņu piemiņa, sanāk Latvijas kaŗavīru biedrības un apvienības, sabrauc Valsts un vietējās pārvaldes ļaudis un milzums ieinteresēto – gan skolu jaunatne un ļaudis spēka gados, gan vīri sirmām galvām un rāmas māmuļas. Jau 1993.gada janvārī Ziemassvētku kauju vietā MANGAĻU māju tiešā tuvumā, kur tika pārrauta vācu nocietinājumu līnija, uzstādīta piemiņas zīme – 6 metrus augsts priedes koka zobens, kuŗš simbolizē Latviešu strēlnieku cīņas sparu – spēku, ar kuŗu tika veikts tik milzīgs varoņdarbs. Ziemassvētku kauju muzejs ir īpašs ar to, ka ir teju viens no retajiem pasaulē muzejs, kuŗs veltīts vienai vienīgai kaujai.

Ziemassvētku kaujas bija nozīmīgs notikums ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kauju vēsturē – iezīmīgs gan ar to, ka kauja notikusi ekstremālos apstākļos – purvainā vietā, kuŗa neskatoties uz spalgo salu, zem dziļās sniega segas nav bijusi sasalusi. Šai reizē īpašs bija arī tas, ka kauja sākās tumsā, piecos no rīta. Latviešu strēlnieku cīņas ir milzumu varonīgu epizožu un varonīgu ļaužu dzīvesstāstu bagāts notikums. Var vienīgi novēlēt daudzajiem Latvijas patriotiem  - gan lasīt spilgtākos daiļdarbus, kuŗos tas aprakstīts – Aleksandra Grīna romānu Dvēseļu putenis un Aleksandra Čaka poēmu Mūžības skartie. Var ieteikt doties ekskursijā uz Ziemassvētku kauju muzeju, kas piedāvā bagātīgu informācijas un emocionālo piedzīvojumu klāstu šo kauju izziņā. Saistošu gan skolēniem un jauniešiem, gan arī citu vecumu ļaudīm.

Milzīgs PALDIES svētku rīkotājiem!

Paldies Anitai un Jurim un mūsu gādīgajam un pacietīgajam šoferītim, par mums visiem, brauciena dalībniekiem, sagādāto patriotisma un tautas spēka un možuma apzināšanās dienu!
Paldies itin visiem, kas šai braucienā bijām kopā un guvām atkal ko jaunu, kaut vai mazu gabaliņu no Latvijas spēka un skanīguma apziņas!