Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Novadnieki un Pirmais pasaules karš: 1914. g. novembris

07.01.2015 | Aija Grīnvalde
First_page_k_rlis__bele_un_karabiedri

Novadnieks Jānis Dumpis 1914. g. novembrī turpināja ārstēt oktobra kaujās Austrumprūsijā gūto ievainojumu. No karalauka viņš iznāca kopā ar brāli Imantu un Nikolaju Skulti, kas arī bija ievainoti. Apakšvirsnieks Kārlis Ābele par kaujām Augustovas mežos un Mazuru ezeru rajonā apbalvots ar Jura krusta 4. šķiru. Austroungārijas frontē karoja Jānis Līcis (dz. 1893. g. Katlakalna pag.) un Hermanis Sproģis (dz. 1890. g. Doles pag.), kuram nācās pieredzēt arī gūstekņa likteni. Kāds bija gūstekņa liktenis, to savā atmiņstāstā „Dieva žēlastība manā dzīvē” attēlojis Jānis Pundiņš: „Suvalkos sagūstītajiem Krievijas armijas karavīriem Vācijā, netālu no Šneidenmīles, bijis uzbūvēts jauns „vaņģinieku lēģeris”, jaunpievestie vispirms potēti pret bakām, „pēc tam izlaida ārpus lēģera drātīm zemē ieraktās būdiņās, kuras no agrāk pienākušiem vaņģiniekiem bij būvētas. 7 ½ bija signāls uz kafeju. Gājām uz lēģeri, kur kafeja bij sagatavota iekš 10 mucām apmēram priekš 4 000 vīriem; pasniedza arī ¾ m[ārciņas] maizes priekš visas dienas. Vācu kareivji, ieturot kārtību, rīkojās ar rungām un šauteni, un nežēloja nevienu. Laida mūs caur maziem vārtiņiem uz lēģera iekšieni, bet vārtiņi bija šauri, caur tiem bija iespējams izkļūt pa divi reizē. Pie katra vārtu staba stāvēja vācu konvojs, kuri bieži rungoja. Pēc brokastīm tikām ieslodzīti savās zemnīcās. Pusdienās arī gandrīz tāda pat kārtība, bet drusku labāka, jo pie mazajiem vārtiņiem nesita. Pusdienas tika izdotas no šīm minētām mucām. Pusdienās tika izdots pa kausam zupas, kura iztaisīja vienu litru. Dažs pazagšus iztaisīja vēl otru litru, bet ja pienāca kārtībnieki, tad rungas bija nenovēršamas; tuvojoties ziemai, vaņģinieki tika izdalīti pa barakiem pēc tautām. Mēs, latvieši, bijām pa vienu vietu. Es ieguvu sev labus draugus. Dažiem drusku labāk gāja nekā man. No viņiem es arī dabūju palīdzību.”

Cik tālu no mūsu novada bija karš 1914. g. novembrī? It kā tālu. Tiešas briesmas vēl nedraudēja. Katlakalna pagasta vietnieku pulks neatsauca iepriekš pieņemto lēmumu par pagastnama pārbūvi, kas paredzēja īstas skatuves un zāles ierīkošanu. Tomēr – mainījās amatvīru sastāvs pašvaldībās, mobilizēto vietā iekļaujot jaunus. Mainījās arī vietējo biedrību sastāvs, un to koros sāka trūkt vīru balsu. Bet jo īpaši kara noskaņas pieaugumu novada sabiedrībā rāda Doles draudzes skolas Ķekavā skolnieces Almas Kalniņas dziesmu un dzejoļu klades. Pirmajā kladē – ar ierakstiem 1914. g. sākumā - ir dzejoļi (Birznieku Sofijas), tautasdziesmas, kora dziesmas, arī krievu valodā, un tam laikam raksturīgie atmiņpantiņi. Bet otrajā kladē, kas sākta 1914. g. 24. septembrī, jau pirmajā lapā ir dzejoļi „Likteņa lēmums”

„Liktens lēmis projām jāiet,

Nu ar Dievu, mīļākā [..],

Tāpat arī svešā malā

Smilšu kalniņš mani segs.

Tāpat saule kā ar mēness

Manu kapiņu tur redz. [..]”

un

„Dziedāj’ zīle, dziedāj’ zīle

viņā lauka galā.

Mūs’ bāliņis kaujā krita

tālu svešā malā.

Kaujā krita, domādamies

vēl par māmuliņu.

Kaut jel putniņš ziņu nestu,

sveicinātu viņu!

Dziedāj’ zīle, dziedāj’ zīle

viņā lauka galā.

Mūs bāliņis kaujā krita

tālu svešā malā.

Kaujā krita, domādamies

vēl par tēvu zemi:

Debess tētīt, bēdu ļaudīm

baltas dienas lemi"

un pēdējā lapā

„Kara vīri, kauju, kauju,

Kara taures aicina,

Asiņainais rīts jau klātu,

Brāļi, esiet varoņi.

Māmuliņa, līgaviņa,

Sveikas visas sētiņā.

Gaidat mājā, gaidat mājā

Tēvu zemes sargātāj!”.

Domājams, ka vecākas skolnieces dziedāja Doles Saviesīgās biedrības korī, tādēļ šajā kladē ir arī dziesmas, kuras tika gatavotas Otro Ziemassvētku sarīkojumam, piem. „Nu ar Dievu, Vidzemīte” un sabiedroto valstu (Francijas, Serbijas, Anglijas) himnas.  

Velta Strazdiņa, muzeja speciāliste

Fotogrāfijas un rokraksts no muzeja krājuma

Titulbilde: Kārlis Ābele un karabiedri. Foto no muzeja krājuma

Komentāri