Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Novadnieki jubilāri. Pēterim Aigaram 110.

27.10.2014 | Aija Grīnvalde
First_page_aigars_30

 Pēteris Aigars (1904-1971), īstajā vārdā Herberts Tērmanis, dzimis 1904. g. 10. oktobrī Doles muižai piederošajā Katlakalna pagasta Vimbukrogā, kur tēvs bija krodzinieks. Pēc dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Baldoni, un zēns tur mācījās ministrijas skolā. Turpmāko izglītību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Latvijas Republikas laikā - karadienests, mācības Valsts komercskolā, pēc tam darbs laukos (vecāku mājā Baldones „Ciršos”) un Rīgā (par ostas strādnieku u. tml.), vienlaikus pievēršoties rakstniecībai. Pirmais dzejolis 1926. g. publicēts „Latvijas Kareivī”, 1928. g. viņa dzeja iespiesta „Jauno Lirā”, pēc tam arī citos periodiskajos izdevumos. „Jaunāko Ziņu” redakcijas literārajā daļā P. Aigars sāka strādāt 1934. g., kad arī apprecējās ar dejotāju S. Jirgeni; ģimenē 2 dēli. Latvijas Republikas laika dzejā - tika izdoti četri krājumi - līdzās liriskiem dabas motīviem tiek attēlota arī tehnikas ienākšana lauku darbos, līdzās jaunās valsts tapšanas optimismam skarbi portretētas Pirmā pasaules kara sakropļotās cilvēku dzīves. Stāstu krājums „Vīgriežu vasara” izdots 1943. g. Pēc Otrā pasaules kara literārā darbība turpinājās trimdā, un šajā periodā izdoti 6 prozas darbi un 6 dzejas grāmatas (t. sk. poēma „Sarkanais vilciens” 1968. g. laista klajā arī četrās svešvalodās - angļu, franču, spāņu, vācu).  Latvijā 1995. g. izdota P. Aigara dzejas izlase „Katedrāles”, bet ar novadnieku un radu gādību dzejnieka un viņa sievas mirstīgās atliekas pārapbedītas Baldones kapsētā.

      Pieminot Pirmā pasaules kara simtgadi, atgādinu dažas rindas no P. Aigara dzejoļa „Romance par ložbērēju” („Mans marts”; 1932. g.):

.. Netaupot puķes, kam izsmaržot vien,

netaupot ziedošas sejas,

ātrāk par vēju no sumpurņa skrien

dzīvību žņaudzošās rejas.

Lodes kā dziedošas lapsenes dzelts,

karotājs pakrīt un iemieg:

un to vairs nespēj ne slava, ne zelts

aizvest uz dzīvības ciemiem.

Tālu, kur klajumus robežas žņaudz,

ceļā uz prūšiem un poļiem

rēgojas aizmirstu kapeņu daudz,

aizbērtas smiltīm un oļiem. [..]

Citētajā fragmentā dzejnieks raksturo tā laika militārās tehnikas novitāti – ložmetēju (tieši ložmetēja ieviešana līdz tam ierasto manevru karu pārvērta ilgstošā ierakumu karā) un norāda uz 1914. g. rudens/ziemas un 1915. g. sākuma kaujām Austrumprūsijā, kurās nācās piedalīties arī daudziem mūsu novadniekiem.                

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste  Velta Strazdiņa

Foto

Komentāri