Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

No Ķekavas uz Ķekavu

05.11.2013 | Sabīne Šaua | JāņaairējiensnoĶekavasuzĶekavu
First_page_dscf4268

Kā jau daudzas lielas lietas, arī šī sākās ar mazumiņu. Ar nejauši uzieto un nobraukto „Rudenīgo dambīša īrienu” – nepiespiestā stilā ieturētu laivu braucienu tepat Pierīgā. Pasākumā, starp citu, dalībniekus cienā ar garšīgu zupu. Bet šoreiz ne par to.

Dambīša īriens notiek pa Ķekavas upi līdz Daugavai. Un kāpēc tas notiek konkrētā laikā un vietā? – tāpēc, ka pirms ziemas sezonas tiek atvērtas Daugavas-Misas kanāla slūžas un pazemināts ūdens līmenis, tādā veidā uz pāris stundām padarot Ķekavu braucamu arī rudenī, un pie viena aizpeldinot visus ķirbjus un baklažānus, kas neapdomīgi ir iestādīti vai izauguši pārāk tuvu upei.

E ?

Daugavas-Misas kanāls ?

Karakuma kanāls – jā, Suecas vai Panamas – arī tā kā dzirdēts; galu galā Belamor jau nu točna dzirdēts, bet Daugavas-Misas ? Kāpēc gan no Daugavas kādam būtu vajadzīgs kanāls uz Misu ? Izrādās, ka ir gan bijis vajadzīgs – nē, ne jau lai attālo Dalbes ciematu nodrošinātu ar baržu satiksmi – tas esot bijis vajadzīgs, lai Olaines ķīmiskās rūpnīcas savā laikā nodrošinātu ar ūdeni. Jo rūpnīcas uzcēla, un izrādījās, ka bišķi ir kļūda plānošanā gadījusies, un ūdens ir par maz. Izraka padomju melioratori kanālu, aizdambēja to ar slūžām, lai ūdenim būtu skaidrāks, kur tecēt - uzbūvēja vēl papildus sūkņu staciju, un lieta darīta.

Tas nu tā, kas bijis-bijis, toties nu ir radusies skaidrība, kas tie par lieliem ūdeņiem, kurus šķērso braucot pa Rīgas apvedceļu starp Bauskas un Jelgavas šosejām.

Tas viss galvā kaut kā saslēdzās un radīja ideju – tur tak var braukt arī lielāku gabalu kā Dambīša īrienā. Ja ir kanāls līdz Misai, tad var braukt līdz Misai, un pa Misu – līdz Iecavai, un pa Iecavu – līdz Lielupei, un pa Lielupi – līdz jūrai. Un tad jau visa pasaule vaļā, brauc kur gribi. Piemēram – pa Daugavu atpakaļ uz Ķekavu.

Stilīgi ? – Nenoliedzami, ka stilīgi. Neprātam vienmēr ir piemitis stils.

Ja neskaita pieminēto Dambīša īrienu, neko no minētā nebiju braucis. Ir diezgan skaidrs, ka Lielupe ir braucama, bet kā ar pārējo – tika caurlūkotas kartes, interneta apraksti, un kalti plāni – kā tieši to varētu izdarīt. Katrs, kas ir plānojis tādas lietas, zina, kas tas ir par šarmu – pētīt kartes un kalt plānus.

Pamazām radās apjauta, ka visstilīgāk tas būtu darāms vienam pašam. Tika atmesta arī sākotnējā doma par atbalsta grupu, kas paralēli brauktu pa viesu namiem maršutā. Nāca skaidrība, ka diez vai minēto akvatoriju ūdens ir lietojams dzeršanai tiešā veidā. Un, ka jādzer ir daudz, jo īsti vīri dzer daudz. Attiecīgu daudzumu dzeramā vest līdzi rādījās apgrūtinoši, tāpēc stila latiņa tika pacelta vēl nebijušos augstumos, atslēgas vietās maršutā norokot aliņus (patiesībai par godu jāsaka, ka norakts tika arī ūdens). Līdz ar to kauliņi bija mesti, un pasākumam bija jānotiek. Pamēģiniet kaut kur norakt kādu dzēriena trauku – gan redzēsiet, kā tas pārņems prātus (citā vietā un laikā notikusī daudzgadu Korsikas epopeja ar Džeimsonu pie Kalasimas to apliecina). Lai nebūtu sīkumains, depozīta vietas bija divas, ar domu ka trešā porcija būs līdzi laivā – attiecīgi iezīmējot maršuta dienas un kilometrāžu uz 3 dienām, ap 45-70-40km dienā. Viss likās loģiski, jo īsti vīri ne tikai daudz dzer, bet arī daudz airē. Diezgan lielā kilometrāža solījās labi izvēdināt galvu, kas arī bija viens no pasākuma pamatmērķiem.

Šāda veida priekšdarbos pagāja pavasaris un vasaras sākums. Jau iepriekš bija skaidrs, ka tas ir vasaras otras puses pasākums – kad laiks ir labs, dienas garas un ir pazuduši odi.

Un tā, atlicinājis beidzamās trīs atvaļinājuma dienas, rīta agrumā ierados Campo, savācu laivu un devos Ķekavas virzienā. Jau esot Ķekavā mani ķēra modernā cilvēka lāsts – iezvanījās telefons un iesēdināja galvā darba problēmu, maita tāds. Nu būs par ko domāt – vismaz tik ilgi kamēr nebūs sasniegta kondīcija vai bezfilma (kā zināms, airēšanai, tāpat kā dzeršanai, ir trīs stāvokļi – stadija, kondīcija un bezfilma). Šitā sačakarēt brīvdienas, nē nu saki viens cilvēks! Atvaļinājumā vajadzētu aizliegt telefonus, un it īpaši – „gadžetus ar tačskrīniem”.

Jau kādu laiku iepriekš biju vienojies, ka mašīnu atstāšu kanāla malā esošajā kempingā „Zanzibāra” – tomēr saimnieki rādījās ne mazums pārsteigti par tādu ērmu. Lieki nekavējoties (tikai lai sakrāmētos un izdzertu pirmo aliņu) ielaižu laivu ūdenī,un ar pāris aira vēzieniem pazūdu aiz līkuma. Airējās pa pirmo, kanāls ir plats, laiciņš – jauks, un jūtos lieliski.

Necik ilgi, un priekšā ir pirmais ceļš, kas šķērso kanālu. Gribētos jau teikt – tilts, bet nekā – tilta nav, ir sifons. Vai varbūt nav sifona, kas to lai zina, kas tur zem ūdens ir. Šā vai tā, ir jāapnes. Un te nu ,mīļie draugi, sajutu skarbinieku parādamies. Laiva pati par sevi pēc papīriem sver 28kg, kopā ar mantām – savi 40 vismaz. Nav tā, ka būtu baigi viegli (ietērptam neoprēna šortos) to dabūt augšā pa nātrēm noaugušu uzbērumu, galīgi nav viegli. Bet - ja nav viegli apnest, tātad nevajag apnest, skaidra lieta. Cik jau nu iespējams.

Pēc maza brītiņa klāt ir apvedceļš ar kārtējo uzbērumu, nātrēm, un sifonu kaut kur zem ūdens. Un fūrēm, kas brauc viena aiz otras un galīgi nedod ceļu airētājam ar 40kg laivu uz kamieša. Tūlīt pēc šosejas – bijusī sūkņu stacija ar megalītiska izskata būvēm upes gultnē, kas arī jāapnes, sasodīts! Pēc tās kanāls paliek tā kā šaurāks, tā kā seklāks.. atceros, ka pētot aerofotogrāfijas, tur bija tādi kā saaugumi, kā sakritumi. No augšas tie diez ko lieli neizskatījās – ko vis nevar teikt par apakšu. Laivai ceļu aizšķērso neganti biezi niedrāji. Piedevām paliek sekls un izrādās, ka arī jūrinieka ūdensaugu caursišanas spējai ir savas robežas. Tas apstājas un sākas cītīga stumšanās caur niedrājiem ar domu, ka tūlīt jau tie beigsies. Beidzās jau ar – pēc kādas stundas ilga cītīgā stūmiena tika pievarēti ap 500m niedrāju un saelpots sērūdeņradis visai dzīvei (jā, dīdoties pa dūkņām, tās visai bagātīgi izdala augšminēto smaku). Cienītie sekotāji – ja jūs būsiet, pēc sūkņu stacijas labāk ir nemaz nelaist laivas ūdenī, bet taisīt garo apnesienu. Da nu i tās niedres !

Izlaužos cauri niedrēm, un nu jau esmu sasniedzis mežonīgākus apvidus. Krasti ir noauguši un ūdens – aizaudzis. Kanāls ir lieliem gabaliem taisns, un ūdens ir pilnībā noklāts ar ūdenslēcām – nu īstākā Sargasu jūra. Kas, starp citu, kā jau sargasiem pieklājas – bremzē laivu. Neraugoties uz dramatiskā izskata ūdeni, dzīvība tajā ir – ik pa pārsimts metriem sabiedēju pie ūdens virspuses aizsnaudušās zivis. Spriežot pēc pamatīgajiem plunkšķiem, tās ir tīri paprāvas. Lai nu kā, brauciens turpinās, un notiek neizbēgamais – parādās koki. Laivotāji zina, ko tas nozīmē. Ak nē, koki neparādās krastā, un arī galvā ne – tie parādās ūdenī, kur ir iekrituši, un ir jāapnes. Bet, kā nu bez tā. Apnešana ir diezgan grūta – jo kanāls ir vareni piesērējis ar organiku – gan krasti pie ūdens, gan gultne ir klāta ar melnām, lipīgām un smirdīgām dūņām. Visa veida trūdu smakas tiek izdalītas pa vairumtirdzniecības cenām un atlaidēm, lielā daudzumā un sortimentā. Kur tik liec kāju – tā aiziet iekšā kā biezputrā. Un dūņās dzīvo rūķītis, kas ir iekārojis manas sandales. Brīžiem iestiegu jau pāri celim – sāk pat stress parādīties un sāku izmantot laivu kā atbalsta punktu, lai tiktu ārā no melnās zampas. Toties tagad ir zināms, ko kurienes nāk Ķemeru un Baldones sērūdens – no šejienes tas nāk, tas ir skaidrs !

Pamazām kanāls kļūst arvien seklāks. Pat tik sekls, ka mana parādīšanās vien Arhimēda likuma iespaidā izsauc manāmu ūdens līmeņa celšanos. Un tad notiek negaidīts apstākļu pavērsiens – pēc  pāris bebru dambjiem pazūd ūdens. Nu tā, ka pavisam pazūd. Līdz tam ap 7-8m platā ūdens josla paliek par ~1m platu un 5cm dziļu. Kaut kāds besis ! Dambjus drusku var paārdīt, ūdens parādās, bet ne uz ilgu laiku – jo ar visu vilkšanos tādu lēnu ūdeni apdzīt nav grūtību. Koki arī saradušies daudz, ir jūtams ka jāmaina taktika. Kāpju ārā un dodos garajā apnesienā – tā uz kādiem 500m. Tad, nu jau manāmi izbesījies, laižu laivu atkal ūdeni un kuļos tālāk. Ir redzams, ka ne pārāk sen ūdens ir bijis krietni augstāks – gandrīz par kādu metru, un tad nez kur pazudis. Krastos ik pa brīdim mētājas paprāvas raudas – tās nav pamanījušas, ka ūdens pazūd, un nav laicīgi tinušas makšķeres, ja tā var izteikties šinī gadījumā.

Tālumā parādās caurteka un ir redzams, ka tā ir bijusi aizdambēta ar kritušiem kokiem. Kaut kādi aktīvisti (ceļa strādnieki, vai) tos ir izvākuši un ūdens ir aiztecējis. Pēc caurtekas joprojām seklā gultne ir klāta skaistām dzeltenām smiltīm, kas tā vien vilina beidzot pavilkt laivu kā cilvēkam... ak ! – smilšu biezums ir kāds 1cm, un zem tām ir – nu protams - dūņas, kas gan cits !

Bet nu visam reiz pienāk gals – arī dūņu kūrei. Gultnē ieraugu betona aizsprosta paliekas un ir skaidrs, ka Misa tūlīt būs klāt – un tā arī ir. 9km kanāla esmu mīcījis vairāk kā 4 stundas un esmu nonācis laika deficītā.

Pēc šitādām dūņu vannām Misa ir kā debesmanna Izraēļa bērniem. Gan straume ir, gan smuki ir. Un, kā izrādās, arī koki ir. Ja kanālā koki bij atsevišķi – pa vienam pārkrituši no krasta līdz krastam, tad te jau ir sanesumi „klasiskie” – ap metru augstas koku grēdas kādu 10 m garumā. Pa tādiem vingrojot, vienā izpildos – esmu kļuvis neuzmanīgs un, sperot soli, kāja pazūd caurumā, un koku grēdā norauju uz mutes. Ja būtu salauzis kāju, vai ko tādu, vot tad gan būtu piepes. Jāuzmanās.

Saule maz-pamazām taisās rietēt, domāju, ka nez kā nu būs ar to tikšanu līdz „točkai”. Bet nu motivē tie noraktie aliņi pamatīgi, kas ir – tas ir.

Paiet laiciņš, un nu jau ir tīri tumšs, tomēr šoseja jau ir dzirdama, jāiespringst. Bet upe ir sātaniski viltīga – tā taisa garus pre-garus līkumus, brīžiem tuvāk šosejai, brīžiem tālāk. Un tā kādus 5km. Vai vairāk. Sākās parastie garo gabalu pigori – visādi falšie un arī ne pārāk falšie solījumi pašam sev. „Jāairē vēl 15min, tad varēs atpūsties”. „Ja pagriezīsies, dabūsi šokolādi” – nē, pag, tas no cita pasākuma.

Vienā brīdī piegriežās, da nu i tos aliņus, izrakšu no rīta. Viss, metu malā, kāpju ārā. Jātaisa telts un jāiet gulēt.

Johaidī !

Esmu izlīdis - kā reiz māju pagalmā. Lienu atpakaļ laivā un sūrā nopietnībā pa tumsu airēju tālāk. Labi ka sanesumu vairs nav, tumsā tos diez ko nevarētu apnest. Bet vēl pēc viena laiciņa šoseja nu jau konkrēti ir jūtama, un vēl pēc otra laiciņa, kā melna blīva, tumsā top samanāms tilts. Esmu klāt.

Mans sakrālais depozīts ir norakts pie tilta, kāpju tur ārā, un izrādās, ka vieta ir tīri apdzīvota – ļaudis staigā pa tumsu dažādos virzienos. Un domā par mani nezin ko. Bet nu lai, man pašam savas darīšanas – tumsā lāgā nevaru atrast pareizo vietu. Ar otro mēģinājumu tas izdodas, aliņi ir neskarti un jūtos vareni lepns par sevi. Tanī brīdī mani pārsteidz busiņš, kas aizlīgo pa celiņu zem dzelzceļa tilta un kuram uz jumta ir kas ? – laiva tur ir, lūk kas ! Rodas apjauta – vai tik kaķu mači nav kā reiz šodien. Tā arī ir, maču vietā ir jūtama varena rosība. Domāju, ka nu ir laba izdevība ierasties pie klātiem galdiem un pievilkt mūli, bet nogurums ir krietns, un rīt ir galvenā kilometrāža jāpieveic – izkāpju pretējā krastā, pirms maču vietas. Un pareizi vien ir, maču vietā skan auri, kas apliecina lēmuma pareizību. Pa laikam kaut kas arī tiek šauts un spridzināts. Ļaudis atpūšas, es arī.

Krastā uznāk lietus un slapjajās drēbēs man sākās trīceklis un drebeklis. Bet nu nav jau pirmā reize, aši pārģērbjos; ūdens jau uzvārījies un kopā ar ēdamā maisu pazūdu teltī. Stumju ribās lielus kaloriju daudzumus un jūtos tīri labi – kā nekā, par spīti grūtībām, plānus ir izdevies ievērot. Guļu kā bluķītis.

No rīta mostos, ieskatos telefonā, cik pulkstenis. Skaidrs ka var vēl pagulēt. Nu un paguļu ar pa krietnam. Pēc pagulēšanas skatos otrreiz telefonā – ops, a telefons ta nestrādā ! Vai nu dabūjis kondensātu, vai ko, bet nestrādā. Reanimēšanas mēģinājumi rezultātus nedod. Sakaru pazušana pasākumu paceļ jaunā līmenī – nu vairs nav nekādi joki – ja nu kas, evakuāciju izsaukt neizdosies, un arī pagarināt atvaļinājumu nevarēs.

Sakrāmējos, aizbraucu līdz maču vietai un izkāpju – aizņemties telefonu un piezvanīt uz māju. Paldies Mārim par izlīdzēšanu. Piezvanu, paziņoju ka vilkšu līdz uzvarai un mājās būšu tad kad būšu, tāpēc lai neuztraucās, un īpaši nekavējoties braucu tālāk – šodien lieli darbi priekšā.

Misa turpina vareni līkumot. Krastos mijās bēdīga izskata šķūnīši, parasta izskata vasarnīcas un greznas savrupmājas. Pie viena no šķūnīšiem vīri ir laiduši iekšā upē ar žiguli, bet pametuši darāmo pusratā un braucamo – karājoties krasta kraujā. Bet tas viss ir tāda lirika, toties sūrā proza ir ka Iecavu nevar sagaidīt. Straume arī nekāda.

Prāts sāk piespēlēt variantus ka esmu sateku palaidis garām, jo tā redz ir maziņa, un tagad vālēju jau pa Iecavu un pretējā virzienā. Tomēr aprāju sevi un saucu pie kārtības. Sateka ir liela un plaša un nav pārprotama. Iecava ir bezmaz Lielupes izmērā – garš, taisns, ar krūmiem apaudzis ezers. Airēju tik uz priekšu un gaiņāju zivju gārni – tas iztraucēts lido man pa priekšu, nosēžas pārsimts metru tālāk, un tā bez pārtraukuma.

Sasniedzu Lielupi pusdienlaikā. Pie ietekas labajā krastā ir teicama vietiņa, kur piestāt un uztaisīt dūšu. To arī daru. Izdzeru pēdējo aliņu, paēdu pusdienas un jūtos lieliski – vakarā pie Baltās kāpas mani gaida nākamie aliņi.

Tagad man priekšā ir Lielupes plašumi. Priecē, ka nav nekāda īpašā vēja – toties kompensācijai sāk līņāt. Braucu un vēroju dažāda veida makšķernieku būdiņas/nojumes/laipas un tamlīdzīgas konstrukcijas. Pašus makšķerētājus gan nemana – toties satieku pāris laivotājus, kas bāzējas Jelgavā. Bet kopumā upe ir vientulīga. Ik pa brīdim krastos redzamas ir tādas kā senas kuģīšu piestātnes, kas liecina ka kādreiz rosība uz Lielupes ir bijusi lielāka.

Pirmais orientieris uz Lielupes ir kādu 20km attālumā – Kalnciema tilts. Un tā nu vienreiz ir sodība kas nenāk un nenāk. Un, kad beidzot to ieraugu, paliek vēl sliktāk – jo redzēt to var lielu gabalu iepriekš un tuvojas tas pagalam lēni. Lietus nu jau līst neatņemdamies.

Pieķeru sevi ka skaitu īrienus – un esmu ticis jau līdz 140, pirms pats to skaitīšanu pamanu. Tas nozīmē, ka jau ir sasniegta kondīcija. Pie sevis pārdomāju, ka nez kā nu būs ar to Balto kāpu šodien – vēlā celšanās atkal ir novedusi laika deficītā un vakars vairs nav tālu. Nogurums arī jau ne pa jokam iestājies. Toties man ir plāns – noraut kādus 5km pa taisno – caur Babītes ezeru. Iepriekš jau esmu noskaidrojis, ka liegums, kas tur ir vasaras sākumā, jau ir beidzies – braukšu iekšā pa Gāti un ārā – pa Spuņņupi un būšu viltīgs vecis.

Gāte sākumā ir plaša jo plaša – bet pamazām paliek arvien mazāka un krasti – arvien purvaināki – tieši tā, kā bija iezīmēts kartē. Un kartē bija iezīmēts arī ka jāturas pa kreisi – jāiebrauc ezerā, un joprojām turoties pa kreisi jāvālē pāri uz Spuņņupi. Tā arī daru – ieraugu taisnu kanālu pa kreisi, laižu iekšā un kādu kilometru airēju pa to. Bet kanāls paliek arvien šaurāks, arvien mazāks, līdz beidzot pazūd meldrājos. Iebadu te šur, te tur ar jūrinieka smailo galu – meldri vien. Krastu arī nekādu – viss līgojās un – pareizi, sen nekas spēcinošs nebija ostīts. Te nu kļūda tiek labota un smakas atkal ir klāt. Bet nu atpakaļ uz lielo Gāti braukt negribas, laika līdz tumsai arī vairs nav daudz. Noskatu skrajāku vietiņu un laužos cauri. Ik pa brīdim airis izduras ūdensaugiem cauri un aiziet iekšā visā garumā – te nu gan nav īstā vieta kur noraut uz acīm. Uzmanos un nenorauju. Toties meldros ieraugu koceni – pa daļai pilnu ar ūdeni, bet kopumā tīri svaigu. Paliek bišķi šķērmi ap dūšu – laiva ir, bet kur braucēji palikuši? Manos tālāk un atstāju visu kā ir.

Iebraucu ezerā, un apjaušu, ka ar pareizā virziena noteikšanu tā ir kā ir – viss ezers ir vienos meldros, krastus aiz tiem nemana un lāgā nevar saprast kur braukt.

BLĪKŠ  - BLĪĪKŠŠS !!!

WTF, kas te notiek ? Pīļu medību sezonas pirmā diena, lūk kas. Visās malās ir mednieki, kas stingrā krēslā bliež no abiem stobriem. Lietus un vējš viņiem netraucē. Prātoju vai viņi pamanīs vairāk kā 5m garu, spilgti dzeltenu laivu. Un, ja pamanīs, vai noturēs mani par pīli vai ne ? Un vai par godu pīļu sezonai viņi daudz dzer, vai tikai drusku? Ar šādām domām kaudamies griežu iekšā kaut kādā kanālā, laikam jau tā ir tā Spuņņupe. Sākums tāds pašaurāks, bet arī Gātei ezera puse tāda pašaurāka. Gan jau paliks platāka, airēju vien. Palika platāka.. Esmu atkal lielajā Gātē, nu vai zin. Atceros pamesto laivu un prātoju, nezi, vai viņiem arī šitā gadījās. Šoreiz ezerā laužos iekšā pa citu caurumu un ieturu citu virzienu. Nu jau ir krietni tumšs, lietus un vējš turpinās, par pareizo virzienu ir visai aptuvena nojausma. Nē, šitā nevarēs, jāmet kaunu pie malas, jāprasa medniekiem virziens. Braucu vienam klāt – jopcik, tas nav nekāds mednieks, bet meldru kušķis. Stress iestājās nevājš, esmu apmaldījies sasodītā ezerā ar krastiem, kuros nevar izkāpt. Saņemu sevi rokās, noskatu tālumā gaismas un vālēju tajā virzienā. Kanonāde pa perimetru turpinās. Kā viņi šitādā tumsā redz, pa ko šaut, tas ir labs jautājums. Un vai vispār redz.. un vai gara, dzeltena laiva viņiem liksies labs mērķis, vai ne pārāk?

Gaismas tuvojās, bet slīkšņainais krasts tuvojās ātrāk un izkāpt tur joprojām nevar. Sāku jau štucierēt par avārijas nakšņošanu uz ūdens vai uz meldriem, kad ieraugu nelielu līcīti, kurā ir rosība un saprotu ka mednieki nāk no šejienes. Viss, kāpju ārā.

Kāda sieviete uzdod jautājumu, vai es esot medījis vai ko tur, un kas es vispār tāds. Sori, nav man spēka laipnībām. Lietus gāž nepaguris, tikko esmu izkāpis no laivas, vairs zobs uz zoba neturās. Cik vien ātri varēdams uzceļu telti un sabrūku tajā ar visām slapjajām parpalām. Baigi gribas atstāt visu kā ir un gulēt, bet piespiežu sevi pārģērbties un paēst. Atlūztu ar domu, ka gan jau mednieki laivu neiekāros, viņiem pašiem savas darīšanas ir.

Mednieki rosīties sāk agri, un kad izlienu no telts, lielākā daļa jau ir ezerā. Sapakojos arī es. Laiciņš ir noskaidrojies, redzamība – arī un redz tikai meldrus vien. Pabraucu šur un tur – bāc, nu netiek uz to Spuņņupi. Pieairēju beidzot pie viena makšķernieka un izprasu, kas un kā. Jā, pa taisno netikšot, vajaga reku ar līkumu. Tā arī daru. Arī ar līkumu aizaugumu pietiek. Brīžam dūņas klāj tikai kādi 10cm ūdens. Tomēr nu esmu uz pareizā ceļa un sasniedzu Spuņņupi. Braši airēju Lielupes virzienā, lūkojos pēc tilta..johambasā, nekāda tilta te nav, caurteka ir aizbērta. Nu ko, izdomāju kur ir šaurākā vieta, kāpju malā un stīvēju laivu caur brikšņiem uz Lielupes pusi. Ceļā gadās kaut kādi aizdomīgi laksti, pastumju ar kāju tos malā, pārstiepju laivu pāri šosejai, un tā kā esmu saskrāpējis kājas, iebrienu Lielupē tās nomazgāt. Īpaši neiespringstu, bet velti – pēc pāris dienām top skaidrs ka laksts ir bijis latvānis un skaidrība par latvāņu ietekmi uz organismu saglabājas vēl kādu mēnesi.

Tas nu tā, toties atkal esmu sataisījies par viltīgu veci un norauju Majoru līkumu pa taisno – caur Baņķa grāvi. Ceļš tur ir jāapnes, bet citādi viss ir pa pirmo.

Jūrmala raksturojās ar tiltu pār Lielupi – tas ir redzams vēl tālāk, un tuvojas vēl lēnāk kā Kalniema tilts. Pie tilta sākās vecie pigori – aizbrauksi tur, varēsi ēst šokolādi. Pēdējo šokolādi taupu līdz ieraudzīšu Balto kāpu, tad ēdīšu. Bet - kaut gan gars ir stiprs, miesa ir vāja, un noēd šokolādi pa tīro kudi ātrāk. Rakstura nav !

Baltā kāpa tuvojas lēni, un ir redzams, ka pa pāris mēnešiem, kopš biju tur norakt aliņus, tā ir krietni mainījusies – erozija dara savu. Piestāju kā reiz uz pusdienlaiku, izroku aliņus un atkal jūtos lieliski. Lēnā garā taisu un ēdu pusdienas, dzeru alu un prātoju, ka no malas droši vien izskatos baigi krutais. Bet, kā konstatējuši klasiķi -  viss labais reiz beidzās, un ir jābrauc tālāk. Mokos ar izvēli – braukt līdz Daugavai pa jūru vai pa Buļļupi un tā ietaupīt pāris kilometrus? Ir redzams, ka atkal esmu laika deficītā – galu galā pie Baltās kāpas bija jānakšņo, nevis jāēd pusdienas. Beigās nospriežu, ka jātaisa pilna programma – ej nu sazini,vai kādreiz vispār te vēl braukšu.

Ieairēju jūrā, tā ir rāma, ar kādiem 30cm viļņiem. Noskatu virzienu uz Daugavgrīvas bāku un pēc laika pamanu, ka taisnākais ceļš ved tīri tālu no krastā – kādu kilometru nost, un gabals būs kādi 10km. Skaidra lieta, izdzertie aliņi ir jāatstāj krastā, kamēr tas ir tuvu. Piestāju, aizeju līdz kāpām, un ko es tur ieraugu ? – plika veča spalvaino pakaļu, lūk ko !!! Ņūdisti sasodītie!

Atstāju kāpas ar to aizdomīgo kontingentu aiz muguras. Airēju lēnā garā, uz mola galu tēmējot, un skatos, ka lēnais gars ir drusku tā kā jāpaātrina – negaiss nāk. Jahtas arī taisās uz Daugavu. Mazliet iespringstu, un līdz ar vēju esmu mola galā. Pa gabalu jau var redzēt, kā vējš nāk. Juhū, un ar pamatīgu vēju mugurā vālēju pa Daugavu uz augšu. Brīžiem pat cenšos noķert kādu vilnīti un uzsērfot.

Daugavas abos krastos valda rosība. Labajā krastā ostas padarīšanas ir bijušas jau sen, tur pilns ar milzu konstrukcijām, bet nu arī kreisajā krastā tiek celts un būvēts uz nebēdu. Vispār jau mazliet žēl, agrāk tur bija stilīga pamestība.

Karte par Daugavu man nav paņēmusies, un brīžam tajos plašumos lāgā pat nevar saprast, kur ir pareizais virziens. Pavējš ir beidzies, bet lietus un besis – sācies. Airēju tik, jo – nav telefona, nav variantu. Vispār jau ir, varētu iegāzties pie Armanda un brēkt pēc glābiņa, bet novaldos. Tik tuvu finišs, ir jāiztur. Slābanums atstāj savu ietekmi uz līdzsvaru – brīžam ūdens virma tā i pievelk. Uzmanos, jo noraut uz acīm Daugavas vidū Rīgas centrā galīgi nebūtu prāta darbs.

Aiz Dienvidu tilta Daugava izrādās ir pilna ar tīkliem, vālēju tik visiem pāri. Vēl pēc gabaliņa kāds entuziasts krastā ir uzslējis konstrukciju ar kuģa glābšanas laivu galā, johaidī, šitādu ņemt, un kāpēc ? Kas to lai zin.

Doles sala jau ir klāt. Sausā Daugava mani pārsteidz ar seklumiem un kārtējiem meldrājiem. Gultne lieliem gabaliem ir no monolīta dolomīta pa kuru pretī plūst tīri manāma straume – nez no kurienes te tā gadījusies. Un pa seklumiem pretī brien divi vīri ar stobriem. Bet nu jau ar mednieku aktivitātēm esmu apradis.

Konkrēti gaidu finišu; esmu piekusis, ka pilnīgi nelabi metās. Ķekavas ieteku Sausajā Daugavā iezīmē liels skurstenis; domāju, kas tad nu, nojaukts, vai ? Apbraucu ap vienu stūri, nu nav skursteņa. Vēl pēc kāda kilometra apbraucu līkumiņu – oi, johaidī, nav gan nojaukts tas skurstenis, nav. Un tas ir sasodīti tālu.

Jau krēslā sasniedzu ieteku un meldru puduros nekādi nevaru atrast pareizo caurumu. Izkāpju un apstiepju ieteku pa sauszemi. Ķekava pārsteidz ar pamatīgu straumi vasaras sausumā. Savukārt es pārsteidzu ķekaviešus – pustumsā 5m platā upē parādās 5.5m gara laiva, brauc pret straumi un tajā sēdošais frīks saka: „Labvakar!”...

Pēdējais apnesiens – slavenais dambītis. Un pēdējais – karaliskais kilometrs. Braucu to pilnīgā tumsā, pārbiedējot vairākus bebrus, kuri savukārt pārbiedē mani.

Viss, finišs. Esmu to izdarījis.

Vai dabūju, ko gribēju? – jā.

Vai tagad jūtos labi? – nē!!

Tāda nu ir cilvēka daba.

 Jānis Romanovskis

janis.romanovskis@capital.lv

 

Komentāri