Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Nemainīgi tie paši - Čikāgas piecīši!

22.08.2011 | Arta Platace | Čikāgas piecīši,intervija
First_page_img_5315

Nedaudz paguruši pēc sešiem aizvadītajiem koncertiem Latvijā, tomēr neizsmeļama prieka un laipnības pilni „Čikāgas piecīši” pilnā sastāvā piekrīt sarunai pirms mēģinājuma koncertam Baložu kultūras namā. Sajūta, ka atrodos kādas lielas ģimenes ielenkumā, tik draudzīgi, tik savstarpēji papildinoši viņi ir; nav jau brīnums – šādā vai tādā sastāvā kopā būts jau 50 gadus. Un sajūta, ka viņi nemainās, manās atmiņās TV ekrānā redzatās sejas ir gluži tādas pašas.

Ir liels prieks un pagodinājums būt šodien starp jums! Manās atmiņās „Čikāgas piecīši” ir tā „pārraide”, ko vecāki steidza skatīties un es, bērns būdams, skatījos līdzi, bet īsti vēl neaptvēru dziesmas, ko izpildījāt.

Laiks gājis uz priekšu, un jūsu klausītāji mainījušies. Jūs Latvijā koncertējat jau vairāk kā 20 gadus, kopš 1989.gada. Vai un kā mainījusies latviešu koncertu baudīšanas kultūra?

Alberts Legzdiņš. Es domāju, ka pamatā nē, joprojām viņi grib dzirdēt tās vecās dziesmas.

Lorija Cinkuss. Man šķiet, ka viņi ir brīvāki, it īpaši āra estrādēs. Negribu teikt, ka toreiz publika bija sasaistīta, bet tagad bērni mūsu koncertu laikā rotaļājas. Es to nebiju pamanījusi toreiz, pirmajā reizē [pirmo reizi koncertējot Latvijā, 1989.gadā].

Alnis Cers. Es domāju, ka mums ir bijušas ļoti atšķirīgas publikas katrā pilsētā. Piemēram, Latgalē bija nedaudz atraisītāka publika, citur atkal nedaudz kritiskāki, jo tur braucam un koncertējam biežāk. Bet katrā vietā, kur esam braukuši, cilvēki mūs ir ļoti sagaidījuši, dzīvojuši līdzi pat no pirmās dziesmas.

Uldis Streips. Tad, kad mēs braucām 89.gadā, tā bija pavisam citāda veida atsaucība, uzņemšana. Tagad, kad laiki mainījušies, un kā Alnis teica, publika joprojām rāda mums mīlestību, un uzņemšana ir brīnišķīga. [Smiekli un jautrība par to, vai tiešām Alnis to teicis, vai tikai gribējis teikt.]

Alnis. Kā Jūs pati teicāt, daudzi 89.gadā, pirms 20 gadiem bija maziņi. Tagad, kad viņiem ir 20 un pāri, un tā ir jauna paaudze ar piecīšu faniem, kas nepiedzīvoja 60. un 70.gadus, kad šī mūzika bija pagrīdē. Amerikā mums noteikti nav tāds atbalsts no šī gadagājuma cilvēkiem.

Armands Birkens. Mums jau tagad te ir vēsture, cilvēki mūs redzējuši divreiz, trīsreiz [Latvijā Čikāgas piecīšiem šī ir piektā tūre.]. Cilvēki nāk klāt un saka: „Oi, es biju klāt tajā un tajā gadā!” Mēs vairs neesam tik sveši. Savukārt, 89.gadā cilvēki mūs redzēja pirmo reizi un teica: „O, tā patiesībā izskatās tas Legzdiņš un tā – Janīna!” Cilvēki tad beidzot varēja salikt kopā sejas ar tām balsīm. Bet es domāju, ka tie cilvēki, kuri nāk uz mūsu koncertiem, ir mūsu draugi. Sirsnība nav mainījusies.

Alberts L. ...un draudzenes!

Vai un kā atšķiras jūsu draugu un draudzeņu prieks plašajā pasaulē – Amerikā, Austrālijā un cituviet?

Alnis. Austrālijā jau bija milzīga un jauka uzņemšana, mēs tur esam bijuši trīs reizes. Pirmajā reizē mums cilvēki braukāja līdzi no pilsētas uz pilsētu, un lidostā sagaidīja ar lielu pieņemšanu.

Armands. Un kad mēs tur ieradāmies trešo reizi, cilvēki muka prom uz citām pilsētām! [Smiekli.]

Janīna Ankipāne. Pirmās reizes it visur bija kas jauns un nedzirdēts. Cilvēki bija sajūsmināti.

Alnis. Es domāju, ka arī tas, ka esam šo nosaukuši par atvadu tūri, cilvēkiem ir cita attieksme pret to. Daudzi jautā, vai patiešām? Nu, laiks rādīs...

Jūsu raiderī ir ierakstīts, ka vēlaties saņemt vietas, kur koncertējat, avīzes. Man spilgtā atmiņā palicis televīzijas ieraksts no Jūsu koncerta Mežaparkā, 1989.gadā, kad dziesmu starplaikos, atpūtas brīžos tika izspēlētas dažādas satīriskas, smeldzīgi patiesas ainiņas. Vai šādā veidā joprojām...

Alberts L. ... pielabināmies klausītājiem?

Lorija. Vai aizbaidīt...

Armands. Izsmīdināt. [Pārējie piekrīt.]

Lorija. Jā, izsmīdināt, nedaudz apcelt.

Alberts L. Labsirdīgi apcelt.

Jā, bet latvietim tas humors ir vajadzīgs, nepietiek vien ar dziesmām.

Alberts L. Jā, humors vajadzīgs, bet to ir grūti darīt ārpus dziesmām. Latvijā humors ir savādāks, esam pieraduši pie tāda, kas angļiem, amerikāņiem. Un tas Latvijā parāk labi neaiziet.

Alnis. Jā, bet, ja salīdzina ar 89.gadu, tad bija pavisam cita veida humors, īsta satīra. Nebija Baiba Sipeniece, bija Edgars Liepiņš un citi, kuri smējās par tīri ikdienišķām lietām, bet ne par tiem aizliegtajiem tematiem – par politiku un sabiedrību.

Bet Jums taču patīk tas aizliegtais!

Alberts L. Nu jā, tas bija tāds politiskais pļaujamlaiks – par Rubika makšķeri un visiem pārējiem bandītiem. Tad bija viegli spēlēt.

Lorija. Bet ir vērts pieminēt, ka toreiz mūsu sastāvā vēl bija viens brīnišķīgs cilvēks Uldis Ievans, dzimis talants, humorists. Un mums viņa ļoti pietrūkst!

Armands. Viņš aizgāja mūžībā 2008.gadā, savādāk viņš šodien būtu kopā ar mums. Uldis un Alberts toreiz bija lielie humora ražotāji, Alberts vēl tagad ražo. Uldis bija ass, asprātīgs, pētīja, kas notiek. Viņam toreiz bija tādi joki, par ko cilvēki joprojām runā un atcerās.

Alnis. Un tas viņam padevās ne tikai Latvijā, bet arī Amerikā vai cituviet. Viņš pāris stundu laikā varēja iepazīties ar cilvēkiem un intrigām, tās vietas politiku, un vakarā to visu izbērt ārā tādā interesantā veidā.

Armands. Paklau, mēs sākām runāt par sastāvu, varbūt pastāstām par to, kas mēs šoreiz esam atbraukuši?! Seši ir tā kā mazliet pazīstāmi, bet divi ir klausītājiem mazāk zināmi. Mums ir Linda Maruta un Alberts Vītols no Toronto, abi divi Latvijā ar mums koncertē pirmo reizi. Linda ar mums kopā koncertēja Amerikā 80.gadu vidū, un ir vienā ierakstā „Vai debesīs būs Latvija?”, bet Alberts pienāca klāt Kanādas latviešu dziesmu svētkos, 2009.gadā. Jāņos Kanādā mēs bijām divās izrādēs [koncertos] un tagad Latvijā. Pārējie esam tie paši – vecās, jauneklīgās sejas!

Ko vēl bez mūzikas kultūrā bauda „Čikāgas piecīši”?

Alberts L. Man patīk teātris. Kad iebraucam Latvijā, vienmēr mēģinām tikt uz kādu teātri, operu, koncertiem. Šovakar iesim uz piecīšu koncertu!

Armands. Alberts ir izgulējies katrā kultūras zālē Rīgā, izgulējies Operas namā, Nacionālājā un Dailes teātrī, arī vienā otrā baznīcā... Bet tas tā, es domāju, mēs visi esam kulturāli cilvēki.

Janīna. Es eju uz amerikāņu teātri. Sentluisā, kur dzīvoju, eju uz teātri, mums ir arī opera, kas no Ņujorkas atbrauc... [Smiekli par to, kādā veidā opera varētu tur ierasties.]

Lorija. Es atkal ļoti labprāt nodarbojas ar cita veida muzicēšanu, bez piecīšiem. Diriģēju vīru kori, pati dziedu korī, tātad dziedāšana un kormūzika ir mana aizraušanās. Ļoti labprāt kādreiz aizeju uz kino. Tādu, lai varētu atslēgties no visiem kreņķiem, uz tādu vieglu „putukrējuma” filmu. Patīk arī teātris. Bet jāsak tā, ja cilvēks kaut ko jau kultūrā dara, tad viņš ir slikts kultūras patērētājs, jo vakaros viņš jau kaut ko dara, mēģina. Piektdienās, sestdienās pašam ir kur uzstāties, tad pārējais paliek skaistu domu līmenī.

Alberts L. Pastāsti par saviem bērniem!

Lorija. Nu, tie nav mani bērni, viņi nāk pie manis uz individuālām solistu nodarbībām Latvijas radošo bērnu un jauniešu studijā Violento. Šodien [17.augustā, kad „Čikāgas piecīši” koncertēja Baložos] viņi uzstāsies kopā ar mums.

Armands. Atļaušos teikt, ka mēs visi ansambļa dalībnieki ierakstāmies tajā stereotipā par latviešiem, ko angliski var pateikt tā: We Latvians, very old and cultured people. [Mēs latvieši – veci un kulturāli cilvēki.] Linda, tu ej uz teātriem?

Linda. O jā, visvairāk uz dziesmu spēlēm [mūzikliem]. Toronto, kur dzīvoju, ir daudz latvieši, kuri dejo tautas dejas un ļoti augstā līmenī, „Diždancis”, „Daugaviņa”. Protams, tas nav tāds kā Latvijā, bet es ar viņiem dejoju kopā kādus 25 gadus atpakaļ.

Alberts Vītols. Mana sieva ir aktrise, esam arī koncertējuši divatā. Tagad Kanādā divos 18.novembra aktos būs jāuzstājas. Es pats esmu skolotājs, tātad es baudu angļu valodas, kā arī vispasaules literatūru. Mani interesē dzeja, romāni, patīk šad tad pafilozofēt.

Janīna. Pastāsti par savu grupu „Skandāls”!

Alberts V. Latvijā biju 1989.gadā ar rokgrupu „Skandāls”, bijām kopā tūrē ar „Jumpravu”, „Remix”, Igo, „Jauns Mēness”. Un tad 90.gadā piedalījāmies Mikrofona aptaujā. Līdz ar to, tagad esmu absolvējis roku.

Linda. Tad man būtu jāpiemin, ka pirms desmit gadiem izdevu savu solo disku, un Latvijā mani ļoti atbalstīja Igo, kopā taisījām dažas turnejas. Uzstājāmies Liepājas Dzintarā, un tas patiešām bija forši.

[Smiekli un čalas par to, kā katram no viņiem izdevies absolvēt roku. Armands tēlaini apraksta to, kā varētu būt izskatījies Alberts ādas jakā.]

Kas, Jūsuprāt, ir kultūra? Ko Jums tā nozīmē?

Alberts L. O, tas ir jādala daļās – mūzikas kultūra, teātra kultūra, sporta kultūra, zemkopības kultūra...

Armands. ... bakterioloģiskā kultūra.

Alberts L. Nu pareizi, visu zem viena lietussarga palikt nevar.

Armands. Jā, šis jēdziens ir gana plašs, cerams, ka tas ir kaut kas vērtīgs, skaists, kaut kas paliekošs un patīkams. Tas, kas piedod un ceļ, un bagātina cilvēkus.

Alnis. Manā prātā tas definē cilvēku kopumu vienā pilsētā, valstī, ir vienas tautības, kas nozīmē, ka tas viņiem dod identitāti. Tas savā mērā arī piecīšus ir definējis, ka, neskatoties uz laikiem un izmaiņām ansamblī, mēs esam vienoti ar faniem.

Alberts V. Kultūra ir tāda lieta kā zinātnes (ķīmija, fizika), kas cilvēkiem ļauj dzīvot. Kultūra ir vajadzīga, lai katrs dzīvotu cilvēciski viens ar otru, bez tā vispār nevar. [Visi vienojas, ka tas ir bijis ļoti labs definējums.]

Alnis. Es neuzskatu, ka kultūra ir tikai viena cilvēka ietvaros. Ja mēs sakām augstā kultūra, kas ir opera, simfonija vai daiļliteratūra, tas vieno cilvēkus un, līdz ar to, raksturo.

Alberts L. Latvijā, piemēram, ļoti attīstīta ir šķiršanās kultūra... [Smiekli un komentāri par Alberta pateikto.]

Saruna pārtrūkst, laiks doties uz mēģinājumu!

Komentāri

Comment_thumb_3506281

Skaidrīte Leimane / Keivomeģe 22.08.2011
0

Piekrītu Normunda vērtējumam.

Atbildēt
Comment_thumb_3466734

Normunds Sondars 22.08.2011
0

Reizēm man paliek kauns oar savu tautu,Jau 20 gadus piecīši pat nepacešas pamainīt savu repertuāru,sak tie pamuļķīšiem pietiks ar to pašu kas ir!

Atbildēt