Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Garais brauciens pavasarīgajā Misā

24.04.2017 | Diāna Spertāle | laivas,upe,Misa,brauciens,laivotāji,lietus,saule,krusa
First_page____________8_

Garais brauciens pavasarīgajā Misā

Iesācēja laivotāja piezīmes Nr. 3

 

Tā nu sanācis, ka mana iesācēja laivotāja pieredze nav spodrināta veselu sezonu. Tāpēc pirms došanās 22. aprīļa laivu braucienā jeb laivu ekspedīcijā Misa-II nemiers klāt kā saukts. Nez, kā nu būs jo, kā zināms, jebkuras  iemaņas, ja tās netrenē, ātri vien zūd…  Turklāt laika prognoze nepavisam nav iepriecinoša: ziņās sola ne vien lietu, bet pat sniegu, krusu un stipru vēju. Atliek vien cerēt, ka laika pareģi būs velnu nomālējuši melnāku, nekā tas patiesībā ir.

 

Raibu raibā kompānija

 

                Braucēju sarakstā pēdējā brīdī, kā vienmēr, izmaiņas, bet patiešām nelielas. Kāds tomēr pārdomājis, bet vieta tukša nepaliek. Kopā - 12 kanoe laivas un apmēram trīsdesmit laivotāju. No sastāva viedokļa ir vairāki interesanti momenti.  Pirmkārt, tas, ka dalībnieku vidū bija pāris ārzemnieku - maskavieši. Otrkārt, grupai pievienojušies vairāki individuālie peldlīdzekļi to īpašnieku vadībā. Vienvietīgā smailīte, kas pieder „Rīgas Apriņķa Avīzes” fotokorespondentam Eināram Binderam, jau ir pazīstama. Taču ar otro smailīti startē desmit(!)gadīgais Markuss un, jāteic, viņa apņēmība, patstāvība un airēšanas prasme, ko var vērot visa brauciena garumā,  ir atzīstama. Nu, nav jau nekāds brīnums – pieredzējušo laivotāju laivu operatora Jeņču Jura un viņa Ivetas  atvase! Te nu skaidri redzama profesijas un prasmju pārmantotība: Ķekavas novads bez laivām tik drīz vis nepaliks!

                 Tad vēl upju ”kuģīšu” vidū ir trīs peldlīdzekļi, kas sarakstā fiksēti kā rupučlaivas. Kas tad tās tādas? Izrādās, neparastie jaunā stila  veidojumi nepavisam nelīdzinās kanoe laivām  - ne pēc formas, ne vadīšanas stila. Rupučlaiva ir neliels apaļveidīgs  stiklšķiedras veidojums ar uzrakstu „Rupucis” un mazliet atgādina vannu, pannu (tikai, protams, bez roktura!) vai pat drīzāk – bļodu ar diezgan augstām malām. Taču visprecīzāk tās formai, manuprāt, varētu būt vārds, ko aizņemties no zvejas laivas apzīmēšanas, un proti: kārba. Saturs gan rupučlaivai pavisam cits. Iekšā var sēdēt viens vai divi braucēji (nestspēja – 120 kg); laiviņa ir viegla, taču vienlaikus arī diezgan nestabila (par ko nācās pārliecināties mazliet vēlāk). Tā nelīdzinās kanoe ne pēc formas, ne vadīšanas sila, jo visu laiku griežas uz riņķi un laivotājam jābūt spējīgam ātri manevrēt, turklāt ļoti nosvērtam. Īpaši tādā upē kā Misa, kur straume diezgan spēcīga. Treškārt, braucēju vidū ir vairāki bērni. Pats par sevi šis fakts nav nekāds brīnums, jo laivu braucienos bieži dodas ģimenes ar bērniem, un nereti ar pavisam maziem. Tomēr šoreiz, kā jau minēts, īpašā statusā piedalās Zaķis juniors, kā arī vēl pāris mazu drosminieku, to vidū - visjaunākais brauciena dalībnieks - divgadīgais Uvis.

 

Rokāde, sirreālisms un mainīgo laikapstākļu šarms

               

                Kad esam kārtīgi noinstruēti un sadalīti pa laivām, brauciens var sākties. Jāteic gan, ka Jeņču Juris ar savu pieredzējušo aci uzreiz novērtē katras laivas (precīzāk, braucēju) spējas. Šoreiz tas ir īpaši svarīgi, jo maršruts ir garš  - 20 kilometri un jāņem vērā gan ekstrēmie laikapstākļi, gan ar tiem saistītā upes ne mazāk iespējamā ekstrēmā uzvedība. Tālab jau pašā sākumā notiek rokāde, kā saka šahā, jeb pirmā dalībnieku pārkārtošanās:  laivā pie iesācējas Raminas ar jaunāko mazuli sēžas pats Juris Z., lai piepalīdzētu ātrāk tikt uz priekšu, bet laivā ar deviņgadīgo bērnu tālāk brauks Iveta. Uzreiz jūtams, cik liela ietekme jebkurā lietā un vietā ir pareizām spēku proporcijām.

                Atceroties savu pašu pirmo laivu braucienu pa šo pašu maršrutu, vēroju seno paziņu Misu. Tās ūdeņi ir pavasarīgi brūngani gluži kā iesala blakusprodukts, saldais alus – upes vārdamāsa. Necik ilgs laiks jau nav pagājis – tikai viens gads, bet šķiet, ka upe kļuvusi mazliet platāka, straujāka un līdz ar to arī draudīgāka. Par to nebūtu jābrīnās, jo nevar nepamanīt, ka Misa intensīvi grauž savus krastus un tajos augošie koki un krūmi ir apdraudēti. Ik pa brīdim upē jau iegāzies kāds liels koks vai arī sasvēries tiktāl, ka jādomā: cik ilgi tas vēl tur izturēs? Vienlaikus ūdens atsegtās lielo koku saknes brīžiem savijušās tik sirreālās kombinācijās, ka neviļus liek domāt par citām pasaulēm, kas noteikti pastāv. Vai nu tepat tuvumā – zem  ūdens, zem zemes vai virs tās. Upes ūdeņos tik bieži nākas sastapties ar tik dīvainiem koku, akmeņu un velnszinkādiem vēl veidojumiem, ka vienubrīd, nudien, kaut kas izskatās pēc riktīga krokodila! Lai gan, protams, tuvāk jau patiesībai bija kāda sauciens: „Redz, kur upē zalktis!”. Vai tad tiešām jau pamodies?...  Bet visspilgtāk par to, cik  neizsīkstošs ir dzīvības nerimtīgais spēks, atgādina krastā ziedošās zilās un dzeltenās vizbulītes. Par spīti krusai un vēsumam, tās spraucas laukā un vēsta par neatlaidīgi tuvojošos pavasari un vasaru.

                Laikapstākļi šajā dienā ir patiešām mainīgi un mānīgi. Arī tam laivā uz upes ir savs šarms. Ik pa brīdim pēkšņi samilst pelēkmelnzila padebess, Laika vecis saniknojies izpurina pāris maisus ar krusu un izsmidzina sīklietutiņa pulverizatoru. Laikam jau cienījamais kungs, kā jau pavasarī, tīra un revidē savu noliktavu! Kad pierimst vējš un uzspīd saule, ņipri airējot, kļūst gandrīz vai par karstu.

                Nevar nepieminēt arī vienas rupučlaivas vadītāju – mazo Robi, kurš sakostiem zobiem cīnījās kā lauva un ne mirkli nesūdzējās ne par grūtībām, ne par aukstumu. Šķiet, ka vadīt rupučlaivu, lai cik viegli tas izskatās no malas, galīgi nav vienkārši! Diemžēl objektīvu apstākļu dēļ rupučlaivām apmēram trešdaļā distances no turpmākas piedalīšanās braucienā vajadzēja atteikties. Nu nekas, varbūt tiekamies citā gadalaikā, citos laikapstākļos?

 

Grūtais nobeigums un daži secinājumi

 

                Arī šoreiz pa ceļam apciemojam trīs jau laivotājiem pazīstamos dižkokus – ozolu, gobu un priedi. Tā kā ceļš ir garš un nav no vieglajiem, pārtraukumi ir maksimāli  īsi. Tomēr apstāties iznāk diezgan bieži, bet, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, sanesumu ir mazāk un tie nav tik pamatīgi. Abi apsviedīgie Juri (Zaķis un Žilko) ar motorzāģiem, piepalīdzot pārējiem puišiem ceļu laivām atbrīvo diezgan žigli. Atskaitot pašu pēdējo lielo sanesuma šķērsli, kas atklājas burtiski dažus metrus pirms finiša un mūs aizkavē krietni ilgāk nekā iepriekš. Diemžēl ignorēt to nekādi nevar, lai kā gribētos (visi esam jau noguruši),  jo tieši pirms sanesuma Misas krasti šeit ir tik brikšņaini, ka nav iespējams braucienu pabeigt citādāk - laivas uznest krastā. Tad nu abiem Juriem un septiņiem viņu vīrieškārtas palīgiem atkal jāķeras pie darba. Daži pašaizliedzīgākie kārtīgi izmērcē ķermeņa  apakšdaļu, bet Juris Nr. 2 demonstrē savu lielisko līdzsvara izjūtu, staigādams pa ūdenī pa pusei guļošajiem kokiem un cenzdamies tos sazāģēt. Beidzot, pēc krietnas pusstundas (!), atbrīvots ūdensceliņš jebšu ūdenstaciņa, pa kuru laivas var izbraukt, un pēc brīža ceļojumu varam beigt ar gardas zupas – soļankas – ķobīti. To mums sagādājusi „Ņamma”. Tiesa, šis laikam ir pirmais tik garš un ilgs laivu brauciens, jo finišā pulkstenis rāda jau gandrīz astoņi vakarā! Ir pieveikta aptuveni 22 kilometrus gara distance, esam savākuši nedaudz upes atkritumus – plastmasas pudeles un visādu citādu drazu (atceroties, ka brauciens notiek Lielās talkas dienā) un, kā jau vienmēr, izkristalizējušies arī daži secinājumi.

  1. Upe nemīl eksperimentus, un labāk tajā paļauties uz jau zināmām vērtībām – arī peldlīdzekļu ziņā.
  2. Bez peldvestes nekad nekāp nedz kanoe laivā, nedz cita tipa peldlīdzeklī.
  3. Otra drēbju kārta vai vismaz kāds lieks džemperis, vai vējjaka laivošanā nekad nenāk par ļaunu – ja ne  sev, tad citam var noderēt.
  4. Arī lieks cimdu pāris vienmēŗ var izrādīties noderīgs, īpaši lietainos laikapstākļos, kad cimdi kļūst mitri un tos izžāvēt nav iespējams.
  5. Laivu braucienā nav ieteicams ņemt līdzi neko lieku, piemēram, bankas karti, ja vien tā pirms vai pēc tam noteikti nav nepieciešama.

Komentāri