Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Brāļu draudze Ķekavā – vietējo zemnieku pašorganizēšanās pieredze 18. gs.

27.03.2015 | Aija Grīnvalde
First_page_zi_lmana_laika_bazni_ca_skola_k_ekava__jhbroce_18gs.nogale

Vēstures literatūrā brāļu draudzes darbība tiek uzskatīta par pirmo pakāpienu uz pilsoniskās apziņas veidošanos un sabiedriskās darbības prakses apguvi. Tomēr šī reliģiskā kustība tika aizliegta un apkarota, jo raisīja pašorganizēšanās un iniciatīvas izrādīšanas tieksmi. Ķekavā jauno ideju ienesa J. F. Zīlmans (1711-1770), kļūstot 1739. gadā par Doles luterāņu draudzes mācītāju. Izveidojās dīvaina situācija. Dievkalpojumi baznīcā bija jānotur atbilstoši liturģijai, bet neierastu tendenču dēļ muižnieki u. c. konservatīvie draudzes locekļi par mācītāju sūdzējās. Tātad jauno principu par visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, par personiskā reliģiskā pārdzīvojuma dziļuma izkopšanu u. tml. mācītājs īsti dedzīgi varēja sludināt tikai ārpus baznīcas. Dzimtbūtnieciskās iekārtas nomocītajiem latviešu zemniekiem šīs idejas sniedza garīgu mierinājumu, un Zīlmans pat bija pārsteigts, ka piektā daļa Doles/Ķekavas iedzīvotāju kļuva par viņa rosinātās kustības piekritējiem: jau 1740. gadā īpašajā brāļu draudzes dievgalda kopībā piedalījās 27 ģimenes (kopā 87 cilvēki), 1742. gadā „desmitajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem” – 30 ģimenes (kopā 116 cilvēki). Tā kā Zīlmanam bija jāmēro tāls ceļš no mācītājmuižas Doles salas augšgalā līdz baznīcai Ķekavā (laivā pāri Daugavai un ap 7 km pa zemesceļu), tad daudzas aktivitātes zemnieki rīkoja bez viņa klātbūtnes un bez viņa ziņas – gan Ķekavas Bikšās, gan tuvējos mežos u. tml. Bez tam Ķekavā dzīvoja ne tikai puse jaunās kustības piekritēju, bet arī visi kārtu vecākie, kuri izziņoja un vadīja saietus. Katra brāļu draudze sastāvēja no atsevišķiem pulkiem jeb kārtām. Dolē/Ķekavā vīru pulkā bija 17 dalībnieku un neprecēto puišu pulkā - 16, bet sievu pulkā – 29 dalībnieces un neprecēto meitu pulkā 16. Darbība bija tāda pat kā latviešu brāļu draudžu citadelē – centrālajā Vidzemē: laikmetam neraksturīgi liela sieviešu aktivitāte, augsta lasīt un rakstīt prasme, spēja iztirzāt pulciņu vecāko pienākumus un ticības principus, kā arī došanās uz kaimiņnovadiem misionāriskos nolūkos un interesentu ierašanās no pārnovadiem. Liela nozīme bija sadarbībai ar Rīgas brāļu draudzes vadītāju Jāni Šteinhaueru (1705-1779), kurš uzdāvināja baļķus saieta nama būvei Dolē/Ķekavā. Taču tas netika uzcelts, jo 1743. g. Krievijas cara valdība pēc Baltijas muižnieku un mācītāju ierosinājuma brāļu draudžu darbību aizliedza. Zīlmans pakļāvās un, tincināts izmeklēšanas komisijā, noliedza jebkādu saistību ar šo reliģisko strāvojumu. Lai gan Pulkarnes muižnieks Šrēders 1746. g. janvārī bija vērsies pie Vidzemes konsistorijas ar lūgumu nomainīt Doles draudzes mācītāju kā vietējās brāļu draudzes iniciētāju, Zīlmans savā amatā palika līdz mūža galam. Viņš nomira 1770.g. un tika apglabāts Doles draudzes baznīcā (Ķekavā). Kādreizējie domubiedri dažus gadus vēl tikās ģimenes godos. Piem., ar Zīlmana gādību izskolotā Doles draudzes skolas skolotāja Vēberu Krišjāņa dēlu kristībās 1747. un 1749. g. kā kūmas baznīcas grāmatā atzīmēti J. Šteinhauers, iepriekšējais skolotājs Ē. Rīps, Zīlmana sieva, zemnieks Bikšu Pēteris, brāļu draudzes pulku kādreizējie vecākie - Doles kalējs Jannis un kalējiene Līze. Savā vaļā pamestie brāļu draudzes dalībnieki kādu laiku pulcējās gan Rīgā (Jāņa baznīcā un pie Šteinhauera Hermerliņmuižā), gan nelegālos saietos Ķekavā, bet zemniekus izsekoja baznīcas priekšnieks Šēlens un vietējās varas represijas bija pārlieku bargas, tādēļ dzīve atgriezās vecajās sliedēs.

           Vai šī īpašās sabiedriskās darbības pieredze mūsu novadā tika pārmantota un saglabāta turpmākajām paaudzēm? Domājams, ka tiešā veidā nē. Vismaz dokumentos tādu liecību nav. Labi meklējot, var atrast dažus Doles/Ķekavas brāļu draudzes sarakstos minētos māju nosaukumus, kuros nu jau pēc 140 gadiem dzīvoja vietējo pagastu pašvaldību (vietnieku pulku) amatvīri: Ķinnas (Doles pagasta vietnieku pulkā ievēlētais rentnieks Andrejs Miķelsons), Lielsunupji (Bērzmentes pagasta vietnieku pulkā ievēlētais nomnieks Jēkabs Krūze), Kalna Bauri (Pulkarnes pagasta vietnieku pulkā ievēlētais kalps Pēteris Šteinerts), Kanciņi (Doles pastorāta pagasta vietnieku pulka Jānis Ābele). Taču šo amatvīru radniecība ar kādreizējiem brāļu draudzes piederīgajiem, kuri savulaik bija dzīvojuši šajās mājās, varētu būt visai hipotētiska (te jāpiebilst, ka uzvārdus mūspuses zemnieki saņēma ap 1820.-1822. g., bet brāļu draudzes laikā viņus identificēja lielākoties pēc mājvārda).  

 

Izmantotie materiāli:

1) Straube G. Latvijas brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000.

2) Svarāne M. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā. Daugavas raksti, Rīga: Zinātne, 1991.

3) J. H. Broce. Zīmējumi un apraksti. 2. sējums. Rīga: Zinātne, 156. lpp.; 3. sējums. Rīga: Zinātne, 2002. – 56., 68., 78. lpp.

4) Latvijas Valsts vēstures arhīva 14. fonda 2. apraksta 357. un 360. lieta; 235. fonda 3. apraksta 64. lietas 74.-126. lp; 237. fonda 1. apraksta 1. lietas 337.-339. lp.; 7404. fonda 1. apraksta lietas.

 

Ķekavas novadpētniecības muzeja speciāliste

Velta Strazdiņa

Fotogalerija

Komentāri

No_avatar

Inese Jansone 19.02.2016
0

Pldies pa šo rakstu. Vēsture iedvesmo!

Atbildēt