Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Biedrības - latviskuma uzturētājas pārkrievošanas laikā 20. gs. sākumā

01.06.2015 | Aija Grīnvalde | biedrība,latviskums
First_page_doles_saviesi_ga_s_biedri_bas_nams_sign

Pulkarnes Labdarības biedrība turpināja iepriekšējās desmitgades sekmīgo darbu. Tas vairāk izvērsās Ķekavas centrā, jo telpas sarīkojumiem tika atvēlētas Doles pagastnamā, taču – pateicoties vietējo muižnieku, saimnieku un dzirnavu īpašnieka atsaucībai – zaļumballes un bērnu svētki varēja notikt dažādās pagasta vietās. Arī šajā periodā sieviešu īpatsvars biedrībā saglabājās ap 30%. Pulkarnes skolotājs, Katlakalna pagasta zemnieka dēls J. Godelis vadīja kori un bija to pieteicis kārtējiem Vispārējiem latviešu dziesmusvētkiem, kurus gan pārcēla politiskās nestabilitātes un revolucionāro notikumu dēļ.  Novadnieku atsaucība bija liela, piem., jautājumu un atbilžu vakaru 1903. g. 2. februārī apmeklējušas 177 personas, 26. maija zaļumballi Jaunajā muižā [tag. māju Drupas apkaime. V. S.] - 334, bet uz 26 decembra teātra izrādi ar sekojošu balli ieradās 411 apmeklētājs. Labdarībai ik gadu izlietoja ap 16% no biedrības kopējiem ienākumiem, tomēr – pirms lemt par pabalsta piešķiršanu, rūpīgi tika pārbaudīts prasītāja materiālais stāvoklis. Joprojām palīdzēts skolām un trūcīgiem skolēniem. Visus šos gadus rakstvedis bija P. Sēja, kurš, spriežot no garā paskaidrojuma Zemnieku lietu komisāram, centās biedrības darbu veidot jēgpilnu un kvalitatīvu. Plaši izvērstajam kultūras darbam bija nepieciešami līdzekļi: ne vien telpu nomai un lugu autoru honorāriem, bet arī afišu pasūtīšanai, sludinājumu ievietošanai avīzēs, labdarības u. c. nodevām, bet savu daļu prasīja skatuves iekārtas un dekorāciju izgatavošana, telpu apgaismošana un svētku noformējums, inventāra iegāde un ceļa izdevumi, skatuves un zāles sakārtošana pasākumam un pēc tā u. tml. Ja reizēm sarīkojuma bilance bija negatīva, zaudējumus varēja segt no citu pasākumu peļņas, tādēļ, atvēlot līdzekļus labdarībai, palīdzībai, skolu bibliotēkām un mācību līdzekļu iegādei, ikreiz tika saglabāts samērīgs uzkrājums nākamajam gadam. Pulkarnes Labdarības biedrības biedrus – tāpat kā pārējos Doles un Katlakalna pagasta iedzīvotājus – vairāk vai mazāk skāra 1905. gada revolūcijas notikumi: P. Sēja un J. Godelis emigrēja, J. Simenovs tika nošauts, H. Šmits pievērsās nelegālajai darbībai, skolotāji Zanders un Ramāns tika arestēti (vēlāk gan viņus attaisnoja). Ļaudis novadā bija terora iebiedēti, un tikai 2 gadus pēc 1906. g. 4. marta „Pagaidu noteikumu par biedrībām un savienībām” pieņemšanas vairāki kādreizējie Pulkarnes labdarības biedrības aktīvākie darbinieki un atbalstītāji izveidoja Doles Saviesīgo biedrību, bet citi darbojās kaimiņu pagastā kultūras darba veikšanai nodibinātajā Katlakalna bibliotēkas biedrībā

Doles saviesīgās biedrības statūti apstiprināti 1908. g. februārī, bet atklāšanas svētkos priekšnesumus jau sniedza koris (Baumaņu Kārļa Dievs svētī Baltiju, kā arī E. Melngaiļa un Jurjānu Andreja tautasdziesmu apdares), kā arī izrādīta pašu spēkiem iestudētā 3 cēlienu drāma „Zaudēts gods”. Turpmāk iestudētas R. Blaumaņa, Ā. Alunāna J. Lejaskrūmiņa, Treimaņa u. c. lugas. Lekcijas lasījis vietējais ārsts Dīriķis u. c. Rīkotas arī  zaļumballes – Šļūku māju dārzā, Bērzmentes muižas teritorijā „Danču kroga tuvumā”, Vasarsvētkos arī „Ķekavas upes krastā biedrības nomātajā teritorijā” u. c. Līdzekļu bija savākts pietiekami, attiecības ar vietējo muižnieku labas, tādēļ tika saņemta piekrišana Doles muižai piederošajam krogam biedrības vajadzībām izbūvēt otro stāvu ar sarīkojumu zāli, skatuvi un nepieciešamajām palīgtelpām. Darbi sākās 1910. g., bet jau 1911. g. 11. septembrī jaunajās telpās varēja sarīkot Puķu balli, zāles izgreznošanai pieaicinot „mācītu dārznieku”. Biedrības nama iesvētīšanas svētki notika mazliet vēlāk - 2. oktobrī, kad uz goda mielastu tika lūgta Rīgas apriņķa vadība un Doles muižas un tuvāko biedrību pārstāvji, kā arī nama pārbūves arhitekts A. Vanags. Arī turpmāk biedrības koris un amatieraktieri iepazīstināja novadniekus ar latviešu autoru un tulkotām lugām, ar latviešu u. c. komponistu dziesmām. Tika saņemta Vidzemes guberņas vadības atļauja biedrības telpās ierīkot maksas bibliotēku biedriem un to ģimenēm. No 1913. g. janvāra labdarības tirdziņa ienākumiem 656 rbļ. (t. i. 2/3 atlikuma) atvēlēti Doles baznīcas ērģeļu iegādei. Rīkoti arī Bērnu svētki. Biedrības dibināšanas iniciators un ilggadīgs tās vadītājs bija Doles draudzes skolas skolotājs V. Ramāns. Biedrībā darbojās vairāki mūsdienu novadnieku priekšteči, piem., Sildukuru Kārlis Osis, Leišjāņu Jēkabs Sēja, Kuģu Jānis Sēja, Dižkaču Jānis Lādīte, skolotājs P. Leitis  u. c. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika rīkoti labdarības pasākumi, atvēlot līdzekļus Doles pagastnamā ierīkotajai lazaretei. Kad 1915. g. vasarā Ķekavā izvietojās karaspēks, V. Ramāns devās bēgļu gaitās un Doles draudzes skolā vairs neatgriezās; pēc Latvijas Republikas nodibināšanās Doles Saviesīgā biedrība neturpināja darboties.

Līdzīgu kultūrdarbu piedāvāja Olaines Sadraudzīgā biedrība, dibināta 1905. g. martā, bet revolucionāro notikumu dēļ darbību īsti uzsākusi tikai 1906. g. rudenī. Tajā līdzdarbojās arī mūsdienu Plakanciema iedzīvotāji, piem., T. Alps no Kārkliņiem, Pēteris Pažags, Jānis Veiss ar māsām Līnu un Matildi. Vadītājs bija Olaines skolotājs, literāts T. Zeiferts; bet, tā kā viņš dibināja arī Olaines lauksaimniecības biedrību (tās statūti apstiprināti 1905. g. 4. aprīlī), tad abu organizāciju darbības jomas bieži vien pārklājās.

Katlakalna bibliotēkas biedrības statūti apstiprināti 1908. g. 24. martā. Bibliotēku izvietoja Katlakalna pagastnamā. Ienākumus deva biedrunaudas, maksa par bibliotēkas grāmatu lasīšanu, ziedojumi, sarīkojumi un bazāri (labdarības tirdziņi). Priekšsēdētājs sākumā bija Mārtiņš Lamberts, vēlāk M. Ķeikuls, A. Godelis, Fridrihs Damalts. Bibliotēkas vadītājs – Pļavniekkalna skolas skolotājs J. Brakšs, biedrības sekretārs – pagastvaldes rakstvedis J. Ziediņš. Zaļumballes rīkotas arī „pie Svīkuļa mājas jaukajā Titurgas upes līcī pie Bauskas šosejas netāl no tvaikoņa piestātnes „Dzelzskal”. Satiksme ar kuģi „Dahlen” no Rīgas. Vakarā uguņošana”.  Izrādītas lugas: Ā. Alunāna „Visi mani radi raud”, „Kas tie tādi, kas dziedāja”, Zeiboltu Jēkaba „Mājas naids”, Aspazijas „Neaizsniegtais mērķis”, R. Blaumaņa „Zagļi”, J. Paļeviča „Purvā”, F. Bārdas viencēliens „Nu ardievu, Vidzemīte” u. c. Darbojies jauktais koris, kura repertuārā bija J. Cimzes, Jurjānu Andreja, Jāzepa Vītola u. c. komponistu dziesmas, kā arī Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”. Tika nolasītas lekcijas par lauksaimniecības, mājturības un populārzinātniskiem jautājumiem, uzstājies arī rakstnieks Leons Paegle ar priekšlasījumu „Cilvēka mūžīgā cīņa pret nāvi un viņa uzvara”. Biedrībā darbojās arī sievietes, piem., Rozālija Skulte, Anna Pundiņa, Minna Priede, Zelma Ķeikule, Alma Ķilpe. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika rīkoti labdarības pasākumi, tostarp atvēlot ziedojumu Doles pagastnamā ierīkotajai lazaretei. Beidzoties karam un nodibinoties Latvijas Republikai, biedrība turpināja darboties. Tātad tās mūžs bija ilgāks (ap 22 gadi) nekā 1890. g. dibinātajai Pulkarnes Labdarības biedrībai (15 gadi).

Juris Līdaka, skolotājs Galaratniekos (tag. Ķekavas pag.) izvietotajā skolā, Iecavas bezalkohola biedrību nespēja nodibināt, jo Kurzemes gubernators nedeva atļauju. Kā līdzdibinātāji dokumentos bija minēti vietējie zemnieki – Pēteris Kramiņš no Galaratniekiem un Pēteris Brauers no Lejasstēguliem. Biedrība bija iecerējusi izvērst plašu kultūras un audzināšanas darbu Bauskas apriņķa Iecavas pagasta Mežinieku novada teritorijā.

Savukārt Līves Izglītības biedrības statūti Kurzemes guberņas biedrību lietu komisijā apstiprināti 1911. g. 6. aprīlī. Novadnieku atsaucība bijusi liela - jau sākumā iestājušies 98 biedri. Sanāksmēm un pasākumiem aprīkots Līves muižas šķūnis, lekcijas lasīja vietējie skolotāji. Stūrīšos iekārtotajai bibliotēkai tika iegādātas grāmatas un pasūtīti žurnāli. Ieceri uzbūvēt biedrības namu izjauca Pirmais pasaules karš.

 Dibinājās jaunas saimnieciskas darbības organizācijas. Doles-Pulkarnes savstarpējās palīdzības biedrības statūti apstiprināti 1909. g, 18. martā; priekšsēdētājs – Umzārnieku saimnieks Kaspars Aškevics, padomē – Juris Roze no Čagām, Eduards Kalniņš no Klaņģiem un Andrejs Plāte no Klauģiem; biedru vidū arī Emīlija Steņģe no Ķekavas veikala, Mārtiņš Cālītis no Rēžām, Kārlis Osis no Sildukuriem, Pēteris Ramiņš no Kauliņiem, Amālija Svirkale no Riebuļiem, Jēkabs Baļķis no Vimbukroga u. c. Arī Doles krājaizdevu sabiedrība dibināta 1909. g. Biedru sarakstā gan pašu pagasta iedzīvotāji (skolotājs V. Ramāns, tirgotājs Pēteris Kalniņš Ķekavas muižā, Leišjāņu saimnieks Jēkabs Sēja, Lejasklaņģu saimnieks Juris Kalsers, Kauliņu saimnieks Pēteris Ramiņš u. c., bet revīzijas komisijā skolotājs J. Zanders, mācītājs J. Ramans un Kauču saimnieks ārsts A. Dīriķis), gan Katlakalna pagasta vīri (Jānis Lādītis, Niklāss un Jēkabs Pundiņi). Ir norādes arī par Katlakalna savstarpējo apdrošināšanas biedrību, Katlakalna lopkopības pārraudzības biedrību (dibināta 1914. g. 7. jūlijā, bet sakarā ar kara stāvokli darbības uzsākšana atlikta) un Mazjumpravmuižas patērētāju biedrību, kas darbojās Katlakalna pagasta Daugavas labā krasta teritorijā.

19. gs. sākto darbu turpināja Savstarpējās palīdzības biedrības ugunsgrēka gadījumā, piem. Pulkarnes biedrībā 1914. g. bija 48 biedri, bet Doles biedrībā 118 biedri. Savukārt Mazjumpravmuižas biedrība 1906. g. bija rosinājusi jautājumu par soda ekspedīcijas Katlakalna pagastā nodarīto zaudējumu (māju dedzināšana) atlīdzināšanu, taču saņēma guberņas administrācijas norādi, ka, būdams civiltiesisks jautājums, tas ir piederīgs tiesu administrācijas lemšanai. Sākās pāreja uz Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrībām, piem., 1919. g. atkārtotā sapulce 28. decembrī Katlakalna pagastnamā nolēma šādas biedrības darbu atjaunot, par priekšsēdētāju ievēlot A. Godeli; bet Rīgas apriņķa valde informēja visas pagastvaldes, ka nepieciešams izstrādāt jaunus ugunsapdrošināšanas biedrību normālstatūtus, uz ko Katlakalna pagasta valde ziņoja, ka biedrība vecos statūtus nevar nosūtīt, jo tie „pa kara laiku izputējuši”.

Pulkarnes Labdarības biedrība, Doles Saviesīgā biedrība, Katlakalna bibliotēkas biedrība un Līves izglītības biedrība iedibināja vietējās kultūras dzīves tradīcijas, kas turpinājumu guva Latvijas Republikas laikā, piem., koris, amatierteātra izrādes, bērnu svētki, bibliotēkas. Tas pats sakāms par tādiem saviesīgiem pasākumiem kā zaļumballes, puķu balles, masku balles u. tml. Pie tam šis darbs tika veikts sabiedriskā kārtā, nesaņemot par to nekādu atlīdzību, - atšķirībā no mūsdienu kultūras darbiniekiem.

Laikā, kad valdīja smaga pārkrievošana (biedrību u. c. dokumentācija bija jākārto krievu valodā un skolās latviski runāt nedrīkstēja) kultūrdarba biedrības uzturēja latviešu valodas lietošanu un izkopšanu, kā arī iepazīstināja lauku ļaudis ar latviešu kultūras sasniegumiem daiļliteratūras, dramaturģijas un kora dziesmu jomā, resp., audzināja latviešus vēl tikai nākotnes vīzijā nojaušamajai Latvijas Valstij.

Savukārt praktiskā darbošanās gan kultūras, gan saimnieciskās jomas biedrībās veicināja cilvēkos pilsoniskās atbildības jūtu veidošanos, izpratni par sadarbības nosacījumiem, par labdarības un palīdzības sniegšanas nepieciešamību, kā arī par praktisku iespēju meklējumiem šādu mērķu īstenošanai. Un tas ir svarīgi arī 21. gadsimtā.

 

Izmantotie materiāli: *Mājas Viesis, 1900, Nr. 44 (1. nov.).

*Latvijas Valsts vēstures arhīva 14. fonda 2. apraksta 421.-425., 430. lieta;  54. fonda 1. apraksta 699., 700., 756., 816., 895., 1089., 1090., 1153., 1298., 1343., 1386., 1411-7. lieta; 240. fonda 1. apraksta 518. un 617. lieta; 638. fonda 1. apraksta 49., 409., 473. lieta.

*Ķekavas novadpētniecības muzeja krājums.

 

Ķekavas novadpētniecības muzeja

speciāliste Velta Strazdiņa

Komentāri