Berries
← Atpakaļ uz sadaļu

Baltijas ceļš - Brīvības ceļš

20.08.2014 | Aija Grīnvalde
First_page_img_9440

Ķekavā dzīvojam kopš 1972. gada nogales. Biju agronome, bet darbā sabojātās veselības dēļ man 80. gadu vidū tika dota iespēja kolhozā agrofirmā „Ķekava” vadīt Lauksaimniecības zinātniski tehniskās informācijas metodisko kabinetu. Šajās telpās sāku veidot Novada muzeju; liels morāls atbalsta bija dzejnieka I. Ziedoņa izlolotais Latvijas Kultūras fonds, bet praktiskajā darbā - LKF vietējā kopa, dibināta 1988. g. 18. februārī. Bet jau 12. septembrī agrofirmas ražošanas apspriedē izplatīju aicinājumu veidot Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu; atsaucība bija pietiekami liela, lai pēc dažām dienām varētu LTF koordinācijas centrā nogādāt sarakstu ar ap 70 uzvārdiem. Pēc dibināšanas kongresa LTF grupas izveidojās arī citos Ķekavas uzņēmumos un iestādēs, bet jau decembrī tās apvienojās kopīgam darbam, izveidojot nodaļu. Bija liela atsaucība Tautas frontes iecerei 1989. gadā sarīkot Baltijas ceļa akciju, lai uzskatāmi demonstrētu pasaules sabiedrībai Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu brīvības centienus un izteiktu protestu pret 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktu, ar kuru šīs brīvās valstis faktiski bija nonākušas Padomju Savienības ietekmes zonā.

           Manam vīram Indulim Strazdiņam, agrofirmas „Ķekava” galvenajam zootehniķim, augusts – kā  parasti – bija ļoti saspringts darba laiks. Tādēļ 1989. g. 23. augustā (šķiet, tā bija trešdiena) ar savu salātzaļo žigulīti nevarējām doties tālākos ceļos. Par laimi Brīvības ceļš norisinājās teju vai zem mūsu logiem. Mašīnu rinda, dodoties Bauskas virzienā, kļuva arvien blīvāka. No mājas vecās Ķekavas centrā izgājām ap plkst. 18-iem. Laika vēl bija diezgan, tādēļ gājām Odukalna virzienā, lai labāk pārredzētu šoseju. Mašīna aiz mašīnas, daudzas ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Daži kājāmgājēji, kas pirms nostāšanās dzīvajā ķēdē vēl gribēja pakavēties šajās neaprakstāmajās sajūtās – acu priekšā risinās nekad nebijis un nekad vairs neatkārtojams vēsturisks notikums, un Tu, pavisam vienkāršs cilvēks, esi tā sastāvdaļa…

          Tajos gados teju vai visur man līdzi bija pārnēsājamais radioaparāts un fotoaparāts. Paejot garām agrofirmas mehāniskajām darbnīcām un tālāk dodoties Odukalna virzienā, dažus kadrus nofotografēju. Kāpēc tik maz? Krāsainās diapozitīvu filmiņas tikai nesen bija parādījušās veikalos, un nebija laika vienmēr braukāt uz Rīgu nopirkt jaunas, taču tik daudz ko vajadzēja fotografēt! Biju sākusi veidot dažādiem Ķekavas vēstures posmiem veltītu diapozitīvu sērijas, un pat uz dažu labu Tautas frontes grupas sanāksmi ņēmu līdzi diaprojektoru un ekrānu.

         Balss radioaparātā vēstīja, ka tūlīt sāksies: ap 600 km garā cilvēku ķēde - no Tallinas, cauri Rīgai un Ķekavai līdz pat Viļņai – uz 15 minūtēm sadosies rokās. Arī mēs ar vīru jau bijām savas vietas atraduši. Vēl tikai uz mirkli atrauties, lai nofotografētu. Un tad atpakaļ… kopā ar visiem… Brīvības ceļā – tobrīd un joprojām… Tas ir tik dziļi sirdī, tik saviļņojoši, tik dzīvi, ka nupat uz brīdi jāpārtrauc rakstīt, lai notrauktu asaras. 

Velta Strazdiņa

Foto

Komentāri